6. Article

Stratēģijas pamatlīnijas 6.1. Stratēģiskie mērķi No iepriekš veiktās faktoru mijiedarbības analīzes un scenāriju modelēšanas izriet Latvijas ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas mērķis: valsts par galveno ekonomiskās politikas stratēģisko mērķi izvirza - pēc iespējas ātrāk sasniegt tādu valsts iedzīvotāju labklājības līmeni, kas atbilstu attīstīto valstu dzīves standartiem. Konkrētāk, Latvijai nākamo 20-30 gadu laikā būtu nepieciešams sasniegt Eiropas Savienības valstu27 vidējo iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju. Lai to panāktu, ir jābūt augstiem konverģences tempiem, kuri perioda sākuma posmā (apmēram līdz 2010. gadam) būtu vismaz 4-5% gadā. Pašreizējā ikgadējā Latvijas konverģence uz ES valstu vidējo līmeni ir nedaudz lielāka par 1%. Ir skaidrs, ka šādi valsts attīstības tempi ir par lēniem - tiem jādivkāršojas, lai īstenotos vismaz lēnas konverģences scenārijs. Ekonomiskā izaugsme ne vienmēr garantē vienlīdzīgu iedzīvotāju labklājības pieaugumu. Tāpēc vienlaicīgi ir jābūt sociālās attīstības nodrošināšanas mehānismiem. Ekonomiskā un sociālā attīstība ir viena procesa divas puses, kuru līdzsvarošana ir valsts politikas uzdevums, papildus iespējami ātrāku ekonomikas attīstības tempu veicināšanai. Šādi veidota ekonomiskā politika nodrošina sabiedrības sociālās attīstības ekonomisko bāzi, bet sociālā politika novērš tirgus ekonomikas sadales mehānismu nepilnības, tādējādi veidojot stabilu sociālo pamatu ekonomiskai attīstībai. Lai ražošanas aktivitāšu pieaugums neveidotu ekonomiskās un sociālās disproporcijas, kā arī vides degradāciju, attīstībā jāievēro līdzsvarotas un ilgtspējīgas izaugsmes princips. Saskaņā ar šo principu kā galvenās prioritātes valsts ekonomiskajā politikā ir izdalāmas: - ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu veidošana; - efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidošanas stimulēšana; - sociāli ekonomisko disproporciju un risku mazināšana. Visām trim prioritātēm ir jākļūst par ekonomiskās politikas pamatelementiem jebkuram izaugsmes laika horizontam. Uzdevums izveidot konkurētspējīgu ekonomiku nav sasniedzams bez uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides. Ekonomikas konkurētspēju noteiks tas, cik konkurētspējīga būs valsts nodokļu politika, kāda būs kapitāla tirgus, infrastruktūras, izglītības sistēmas un valsts atbalsta efektivitāte, cik sakārtota un stabila būs uzņēmējdarbības likumdošana. Tikai šādā vidē var cerēt uz augošām pašmāju un ārvalstu investīcijām, kas radīs pamatnosacījumu ekonomikas restrukturizācijai un modernizācijai. Modernā ekonomikā labvēlīga uzņēmējdarbības vide ir nepieciešams izaugsmes nosacījums, bet ne pietiekams. Lai pārvarētu mūsu ekonomikas atkarību no zemas pievienotās vērtības nozarēm un veidotu uz zināšanām balstītu ekonomiku, ir jārealizē apzināta sektorpolitika. Efektīvas nozaru struktūras veidošana prasa lielus ilgtermiņa ieguldījumus cilvēkkapitālā, produktīvās kapacitātes paaugstināšanu un radikālas pārmaiņas līdzšinējā pētniecības darbu un jaunu tehnoloģiju ieviešanas atbalsta un nodrošināšanas praksē, kurā nevar paļauties tikai uz tirgus mehānismiem, ir nepieciešams valsts atbalsts un līdzdalība. Sociāli ekonomisko disproporciju un risku mazināšana - bezdarba samazināšana, sabalansēta reģionālā attīstība, ģimenes stiprināšana, vides aizsardzība ir nepieciešama ne tikai tāpēc, lai risinātu sociālās un vides aizsardzības problēmas, bet tas ir arī nepieciešams nosacījums izaugsmei, sociālā saskaņa ir drīzāk ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums nekā sekas. Tāpēc nav attaisnojama sociālo problēmu risināšanas atlikšana uz vēlāku laiku, kad it kā būs labvēlīgāki apstākļi. Šīs problēmas jārisina vienlaicīgi ar pārējām ekonomiskām problēmām. Valsts regulējošā darbība, koordinēta pieeja arī politiskajiem, sociālajiem, izglītības un kultūras jautājumiem nodrošinās lielāku stabilitāti, līdzsvarotu un virzītu attīstību, sabiedrības ekonomisko un sociālo kohēziju un līdz ar to lielāku panākumu varbūtību. 6.2. Ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu veidošana Izvēloties ekonomisko politiku un piemērotāko ekonomikas attīstības modeli, par noteicošo jākļūst principam - visur, kur tirgus spēki ir pietiekami efektīvi un elastīgi, kur ir aktīva un veselīga konkurence, kur vairākums uzņēmumu spēj izturēt arī ārvalstu konkurenci (ar nosacījumu, ka tā ir godīga un konkurences metodes ir taisnīgas), valstij nav jāiejaucas. Valsts galvenais uzdevums - radīt tirgus attīstībai sakārtotu, stabilu un labvēlīgu vidi. Šādas vides veidošanā galvenie uzdevumi ir: - uzturēt stabilu makroekonomisko vidi, nepārvēršot to par pašmērķi noteiktu kritēriju izpildei, bet veidojot to kā nepieciešamu nosacījumu ilgtermiņa līdzsvarotās izaugsmes nodrošināšanai; to var panākt, īstenojot saskaņotu fiskālo un monetāro politiku, arvien lielāku uzmanību pievēršot mehānismu izveidei, kas ļautu pielāgoties negaidītām, nejaušām vai paredzamajām nelabvēlīgām ietekmēm, lai mazinātu ekonomisko ciklu svārstības; - nodrošināt pievilcīgu uzņēmējdarbības institucionālo vidi, uzlabojot likumdošanu, novēršot uzņēmējdarbības šķēršļus un barjeras, veidojot uzņēmējdarbībai labvēlīgu nodokļu sistēmu, sekmējot finansu sistēmas un kapitāla tirgus stabilitāti un efektivitāti, lai sekmīgi konkurētu ne tikai starp Baltijas valstīm ārvalstu kapitāla piesaistīšanā, bet arī ar pārējām Centrāl- un Austrumeiropas valstīm, kā arī lai stimulētu pašmāju investorus; - veicināt nacionālo uzkrājumu līmeņa paaugstināšanos, kā privātajā, tā valsts sektorā, samazinot neproduktīvos izdevumus, izņemot izdevumus iepriekš minētajām attīstības prioritātēm; tajā pašā laikā jāievieš ekonomikas attīstību stimulējoši papildu faktori, piemēram, pārskatot esošo nodokļu un to atvieglojumu sistēmu; - nodrošināt labi funkcionējošu bāzes infrastruktūru, īpašu uzmanību pievēršot enerģētikas sektora attīstībai, telekomunikāciju un informācijas sistēmu izveidošanai, autoceļu kvalitātes uzlabošanai un efektīva tīkla izveidošanai, atkritumu saimniecības un ūdenssaimniecības kvalitātes paaugstināšanai, lai stimulētu valsts līdzsvarotu attīstību visos reģionos, lai nodrošinātu lietotājiem modernus un izmaksu ziņā konkurētspējīgus infrastruktūras pakalpojumus; - iekšējiem uzkrājumiem kopā ar ārvalstu investīcijām un kredītiem jākļūst par noteicošo investīciju avotu28; investīcijas veicinās pietiekami strauju ekonomikas attīstību tikai tad, ja tās tiks izmantotas projektos ar augstu ekonomisko atdevi; tādēļ investīciju projektu izvēlei jābūt ekonomiski ļoti rūpīgi pamatotai29; - vienlīdzīgas un godīgas konkurences nodrošināšana, veidojot stabilus un caurspīdīgus spēles noteikumus visiem ekonomiskajiem aģentiem, neļaujot dabīgiem monopoliem un dominējošiem operatoriem diktēt savus noteikumus, izskaužot korupciju un iespējas darboties ēnu ekonomikā, nepieļaujot varas un kapitāla koncentrēšanos un saplūšanu; - e-komercijas attīstībai atvērtas, drošas un mērogiem atbilstošas vides izveide, ieskaitot tehnoloģisko infrastruktūru, normatīvo vidi, adekvātu datu un sociālās drošības līmeni ir būtiska jaunās ekonomikas principu iedibināšanai. Stabils preču un pakalpojumu eksports, noturīgs Latvijas produkcijas ārējais pieprasījums ir būtisks priekšnoteikums Latvijas tautsaimniecības reindustrializācijai un tālākai izaugsmei. Latvijas iekšzemes tirgus nevar pietiekoši nodrošināt Latvijas tautsaimniecības nozaru un uzņēmumu attīstību. Tāpēc IKP pieaugumu un ārējā sektora sabalansētības uzturēšanu galvenokārt nosaka eksporta pieaugums. Valsts uzdevums ir veicināt preču un pakalpojumu eksportu, nostiprinot valsts atbalstītas institūcijas (piemēram, eksporta aģentūru) un veicot citus eksportu stimulējošus pasākumus: - veidojot stabilas politiskās un ekonomiskās attiecības ar valstīm - pašreizējiem un potenciālajiem tirdzniecības partneriem, apzinot mērķa tirgus, sekmējot aktīvu jaunu ārējo tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos esošajos; - izmainot eksporta struktūru, nostiprinot pasaules tirgū nozares, kas pamatā izmanto cilvēku intelektuālās zināšanas un piedāvā produktu ar augstu pievienoto vērtību, kā arī palielinot pakalpojumu eksporta apjomus (tranzīts, starptautiskais transports, komunikāciju, finansu un tūrisma pakalpojumi); - palielinot eksporta netiešo atbalstu, valstij sedzot daļu no izmaksām saskaņā ar attiecīgajiem normatīvajiem aktiem (eksporta operāciju garantēšana, kreditēšana un apdrošināšana, uzņēmumu dalība starptautiskajās izstādēs, produkcijas standartizācija, informācijas par starptautiskajiem tirgiem izplatība, eksportētāju apmācība); - sekmējot Eiropas Savienības noteikto kvalitātes prasību izpildi. Modernas infrastruktūras izveidē enerģētikas sektors uzskatāms par pamatu. Tas lielā mērā nosaka valsts ekonomisko un politisko drošību un patstāvību, valstij īstenojot politiku, kas var nodrošināt ilglaicīgu tautsaimniecības un iedzīvotāju apgādi ar enerģiju par ekonomiski pamatotām un minimālām cenām (tarifiem) atbilstoši pieprasītajam daudzumam un kvalitātei. Tas veicinās visas tautsaimniecības efektivitātes un konkurētspējas paaugstināšanos, jo uzņēmumiem un iedzīvotājiem ļaus ietaupīt uz elektroenerģijas izmaksu rēķina, tādējādi palielinot uzkrājumus un radot plašāku bāzi investīcijām, it sevišķi tautsaimniecības reindustrializācijas periodā30. Latvijā par pamatresursiem jāuzskata hidroenerģija (Daugavas kaskāde), dabasgāze (termoelektrostacijās, tai skaitā koģenerāciju tipa), naftas produkti (pārsvarā transportam), kūdra un atjaunojamie energoresursi (vējš; saule; biogāze; koksne; ģeotermālā enerģija). Enerģētikas nozares politikas pamatnostādnes būs vērstas uz valsts energoapgādes drošuma un stabilitātes paaugstināšanu. Tās paredz: - lai palielinātu valsts drošību, palielināt vietējo energoresursu daļu kopējā patēriņā, diversificēt enerģētisko resursu piegādātājus, integrēties Eiropas enerģētisko resursu piegādes tirgos (Baltijas loks); - efektīvi izmantot energoresursus, atbalstīt energosistēmu rekonstrukciju, energoefektīvu tehnoloģiju ieviešanu un enerģijas taupīšanu; - pastāvīgi samazināt kaitējumu videi, stimulēt kvalitatīva kurināmā izvēli, samazināt kaitīgo izmešu daudzumu; - nodrošināt tirgus liberalizāciju, privatizācijas gaitā saglabāt valsts ietekmi enerģētikas nozarē, lai garantētu energoapgādes drošumu, valsts drošību un sabiedrības interešu aizstāvību, kā arī realizētu vidi saudzējošu politiku; - atbalstīt Latvijas lomas nostiprināšanu enerģētisko resursu transportēšanas pakalpojumu sniegšanā pasaules tirgū, tai skaitā izmantojot pazemes gāzes krātuves. Informācijas un telekomunikāciju tīkliem ir īpaša nozīme. Piedāvātajā valsts attīstības modelī to attīstības līmenis prioritāri nosaka valsts ekonomiskās un sociālās iespējas. Nozare tiks pilnībā liberalizēta. Valsts uzdevums ir sektorpolitikas noteikšana un realizācija, kā arī tirgus regulēšana: - veicinot modernas infrastruktūras izveidi, ieskaitot normatīvo, informatīvo, komunikāciju, zinību un lietišķās komponentes; nodrošinot savietojamību ar Eiropas Savienības tīkliem un pakalpojumiem; - nodrošinot moderno informācijas un telekomunikāciju pakalpojumu pieejamību (tai skaitā Internet vispārēju pieejamību) par sociāli pieņemamām cenām ikvienam uzņēmumam un iedzīvotājam visā valsts teritorijā; - nodrošinot brīvu konkurenci informācijas un telekomunikāciju pakalpojumu tirgū, radīt stabilu vidi privātā sektora investīcijām; - modernizēt sabiedriskā radio un televīzijas apraides tīklus un sistēmas, lai nodrošinātu stabilu un kvalitatīvu programmu uztveršanu visā valsts teritorijā. Transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir izveidot efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un multimodālu transporta sistēmu, kas ir integrēta Eiropas transporta sistēmā, nodrošina valsts ekonomiskās un sociālās vajadzības pēc pasažieru un kravu pārvadājumiem iekšzemē un starptautiskajā satiksmē, kā arī veicina reģionālo attīstību, Latvijas biznesam paver iespēju konkurēt Eiropas un pasaules tirgū un ir viens no galvenajiem Latvijas reindustrializācijas un inovatīvās ekonomikas attīstības priekšnosacījumiem. Galvenās stratēģiskās darbības minēto mērķu sasniegšanai: - uzturēt un attīstīt transporta infrastruktūru - autoceļus, dzelzceļu, jūras ostas, lidostas, maģistrālos cauruļvadus - un saglabāt valsts dominējošo lomu transporta infrastruktūrā; - nodrošināt augstu satiksmes drošības līmeni un videi draudzīgas transporta sistēmas veidošanu; - dažādot un veicināt pakalpojumu un rūpnieciskās ražošanas (rūpnīcas, kombinētā transporta termināli, kravu sadales un loģistikas centri) attīstību ostās un citos transporta mezglos; - nodrošināt Latvijas transporta sistēmas integrāciju un konkurētspējīgu darbību Eiropas transporta sistēmā, veicināt multimodālu transporta koridora Austrumi-Rietumi darbību starptautisko kravas un pasažieru pārvadājumu jomā; - visā valsts teritorijā izveidot modernu sabiedriskā transporta infrastruktūru. Ūdenssaimniecības attīstības pamatuzdevumi ir dzeramā ūdens kvalitāte un notekūdeņu attīrīšana: - nodrošināt valsts iedzīvotājus ar kvalitatīvu, veselības normām atbilstošu dzeramo ūdeni, paaugstināt padeves sistēmu drošību, taupīgi izmantot ūdens resursus; - nodrošināt notekūdeņu attīrīšanu atbilstoši vides aizsardzības prasībām, paaugstināt kanalizācijas sistēmu kvalitāti un drošību, samazināt ūdenstilpju eitrofikāciju un aizsargāt gruntsūdeņus no piesārņošanas. Atkritumu apsaimniekošanas sistēmai kompleksi jārisina atkritumu apsaimniekošana, t.i., atbilstoši ekonomiskajai situācijai un finansiālajām iespējām valstī jāveido jaunās apsaimniekošanas sistēmas sastāvdaļas, vienlaicīgi risinot veco izgāztuvju radītās vides piesārņojuma problēmas. Realizējot stratēģiju, jānodrošina: - centralizētās sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pakalpojumu pieejamība viesiem iedzīvotājiem; - reģionālo sadzīves atkritumu poligonu izveide; - atkritumu šķirota savākšana; - atkritumu pārstrādes iespējas; - apglabājamo organisko atkritumu daudzuma samazināšana. 6.3. Efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidošana Lai panāktu paātrinātu Latvijas ekonomisko un sociālo attīstību, kā arī izvairītos no inerces scenārijā apskatītajām negatīvajām tendencēm, nepieciešama tautsaimniecības nozaru pārstrukturizācija un reindustrializācija saskaņā ar aktīvajā scenārijā noteiktajām nostādnēm. Kā jau tika minēts, šis process varētu turpināties apmēram līdz 2010.-2015.gadam, kad Latvijā pakāpeniski attīstītos informācijas sabiedrība un inovatīvās ekonomikas modelis. Lai panāktu ekonomikas attīstības tempu pieaugumu, tuvākais ekonomiskās politikas uzdevums Latvijā ir pēc iespējas ātrāk rast izeju no zemu ienākumu līdzsvara lamatām. Tas būs iespējams tikai tad, ja vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju palielināsies pietiekami strauji, vismaz ievērojami straujāk, nekā varētu pieaugt dzimstība. Lai gan būtiska dzimstības palielināšanās jaunā gadsimta pirmajos gados ir maz ticama, minēto ekonomisko proporciju attiecību var nodrošināt tikai, veicot Latvijas tautsaimniecības reindustrializāciju uz jauna tehnoloģiskā viļņa bāzes31. Tautsaimniecības reindustrializācijas un pārstrukturizācijas gaitā jāturpina aktīvi attīstīt, īpaši vidējā termiņā, tās Latvijas tautsaimniecības nozares (mainot akcentus šajās nozarēs), kuras ir saistītas ar dabisko ekonomisko priekšrocību izmantošanu (dabas resursi un izdevīgais valsts ģeogrāfiskais stāvoklis) un kurās tiek intensīvi izmantots vidējas un arī zemas kvalifikācijas darbaspēks. Pārejas periodā šīs nozares nodrošinās darba vietas, kā arī kapitāla uzkrāšanu valstī, lai attīstītos uz zināšanām balstītās nozares. Tajā pašā laikā pārstrukturizācijas procesā pakāpeniski samazināsies nodarbināto (bezdarbnieku) skaits lauksaimniecībā, galvenokārt palielinoties būvniecībā nodarbināto skaitam. Sektorpolitikas īstenošanas rezultātā tiktu risināti arī sociālie jautājumi, mazinot sociālo spriedzi32. Lai tradicionālās rūpniecības nozares nostiprinātu konkurētspēju starptautiskajā tirgū, veicināma šaurāka to specializācija, orientācija uz specifiskām pasaules tirgus nišām. Šo nozaru ražojumiem, pat ja tā ir starpprodukcija, jākļūst par pasaules tirgus integrētās ražošanas ķēdes posmu. To var panākt, attīstot augsti kvalificētu speciālistu sagatavošanu un radot elastīgu izglītības sistēmu, kas spēj operatīvi reaģēt uz tehniskā progresa un tirgus konjunktūras izmaiņām. Savukārt šādām prasībām atbilstoša izglītības sistēma ir iespējama, ja tā pati ir nodrošināta ar modernām informācijas un telekomunikāciju tehnoloģijām, kā arī ar kvalificētiem pasniedzējiem. Reindustrializācijas uzdevums ir arī mazināt smadzeņu aizplūšanu kā arī stimulēt to atgriešanos. Tādēļ investīcijas izglītībā pašas par sevi vēl negarantē paātrinātu ekonomikas attīstību valstī. Uzdevums ir plašāks - ne tikai sagatavot, bet arī noturēt un iesaistīt tautsaimniecībā augstas un vidējas kvalifikācijas darbaspēku. Veiksmīgas reindustrializācijas politikas un tālākās inovatīvās ekonomikas attīstības priekšnoteikums ir radīt valstī labvēlīgu zinātniski tehnoloģisko vidi. Lai veicinātu ātrāku reindustrializāciju, bet it īpaši lai sekmētu inovatīvās ekonomikas nodrošināšanu ar finansu resursiem, nepieciešama Latvijas vērtspapīru tirgus integrācija Eiropas mērogā. Valsts izglītības sistēmai jānodrošina augsti kvalificētu, starptautiskajām prasībām atbilstošu finansu tirgus un banku speciālistu sagatavošana augstākajās mācību iestādēs. Nodrošinot ilgstošu ekonomisko stabilitāti valstī, jāveicina starptautisko institucionālo investoru resursu piesaistīšana Latvijai33, kā arī plašāk jāpraktizē ilgtermiņa ieguldījumu atbrīvošana no nodokļiem. Ņemot vērā minēto, nākotnē jāsaglabā šādi galvenie ekonomiskās un finansu politikas pamatprincipi attiecībā uz sektorpolitiku: - saskaņota fiskālā un monetārā politika, vienlaikus to realizējot pietiekami elastīgi, lai minimizētu ekonomisko ciklu svārstību negatīvo iespaidu un veicinātu ekonomisko stabilitāti; arī turpmāk stingri jākontrolē inflācija, lai tā nepārsniegtu 2-3% robežu; - stimulējošas finansu politikas izveide - finansu resursu (tai skaitā starta kapitāla) pieejamība, investīciju stimuli, mērķdotācijas uzņēmējdarbības attīstībai atsevišķos reģionos un tautsaimniecības sektoros, speciāls finansu instrumentu kopums iesācējiem uzņēmējdarbībā, atbalsta sistēma riska sadalīšanai uzņēmējdarbības projektu īstenošanā, biznesa inkubatoru un inovāciju centru attīstība infrastruktūras nodrošināšanai biznesa iesācējiem un inovatīvām firmām, speciāla stimulu pakete ārvalstu investīciju piesaistei uzņēmumiem un projektiem zināšanu ietilpīgās nozarēs; koncentrējot valsts atbalstu investīciju piesaistē perspektīvajās augsto tehnoloģiju jomās un nozarēs, kurās Latvijai ir salīdzinošās priekšrocības, veicinot eksportu, sekmējot jaunu tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos jau esošajos, ieviešot kvalitātes nodrošināšanas sistēmu un Eiropas standartus, sekmējot E-komercijas attīstību; - sabalansēts budžets; valsts investīciju programmas galvenajai prioritātei ir jābūt optimālas infrastruktūras izveidei; valsts investīciju īpatsvaram budžetā jāatbilst tautsaimniecības reindustrializācijas un jauno nozaru attīstības vajadzībām, palielinot ikgadējās investīcijas fiziskajā infrastruktūrā un uzņēmējdarbības infrastruktūrā līdz 4-5% no IKP, politikas korekcija, attiecībā uz starptautisko finansu institūciju (SVF, PB) un ES fondu piešķirtajiem līdzekļiem, to lielāko daļu novirzot plašākām strukturālām reformām un investīcijām, tādējādi stimulējot arī iekšējā tirgus pieprasījuma palielināšanos; - kapitāla tirgus attīstība - Latvijas vērtspapīru tirgus integrēšanās Eiropas finansu tirgū, starptautisko investīciju kompāniju piesaiste, nebanku finansu institūciju (apdrošināšanas sabiedrību, pensiju fondu) darbība, uzņēmumu atvieglināta pieeja finansu resursiem; - pastiprināts valsts atbalsts izglītībai prioritārajās nozarēs: augstākajai akadēmiskajai un profesionālajai izglītībai, darbaspēka pārkvalificēšanai un kvalifikācijas celšanai, augstākās kvalifikācijas speciālistu sagatavošanai; stabilas uzņēmēju apmācības un konsultāciju sistēmas izveide un uzturēšana; valsts budžeta zinātnes finansējuma prioritāte fundamentālajiem un īpaši lietišķajiem pētījumiem, tehnoloģiskajai attīstībai un inovatīvajai darbībai, privātā kapitāla piesaiste pētniecības darbam. Zinātniskās pētniecības un inovāciju attīstība, zināšanu un augsto tehnoloģiju intensīva izmantošana, uz zināšanām bāzēta valsts un sabiedrība ir galvenais un reālais Latvijas tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt stabilu labklājības pieaugumu. Jānodrošina tādi zinātnes potenciāla pieauguma tempi, lai tuvāko 10 gadu laikā zinātnisko pētījumu īpatsvars iekšzemes kopproduktā sasniegtu Eiropas Savienības valstu līmeni. Valstī jāuztur ilgtermiņa inovatīvai darbībai labvēlīga vide, ietverot vairākas nozīmīgas komponentes: - ar Eiropas Savienības un OECD nostādnēm savietojamas likumdošanas vide, finansēšanas un nodokļu politika; - zinātnisko pētījumu virzība uz lietišķajiem pētījumiem un inovatīvu darbību, nodrošinot nekavējošu jauno produktu un pakalpojumu ieiešanu tirgū; - valsts atbalsts inovatīviem uzņēmumiem un infrastruktūrai - pētniecības un zināšanu centru, tehnoloģisko centru, biznesa inkubatoru, augsto tehnoloģiju uzņēmumu attīstībai; - inovatīvās darbības finansiālā atbalsta sistēma, palielinot uz inovatīvo darbību orientēto valsts budžetu daļu, to sadalot lietišķajai pētniecībai, attīstībai un inovatīvajai darbībai, piesaistot privāto kapitālu un veicinot riska kapitāla pieejamību; - speciāla investīcijas stimulējoša pakete inovatīvajam procesam. Svarīgi ir valdībai palīdzēt nostiprināties pasaules tirgū nozarēm, kas pamatā izmanto cilvēku intelektuālās zināšanas un piedāvā produktu ar augstu pievienoto vērtību, kā arī palielinot pakalpojumu eksporta apjomus (tranzīts, starptautiskais transports, komunikāciju, finansu un tūrisma pakalpojumi). Lielo starptautisko uzņēmumu (brand name) klātbūtne Latvijā jāuzskata par efektīvu, jo tiek koncentrēti lieli kapitālieguldījumi (tai skaitā ārvalstu investīcijas) un izvērsta lielas jaudas ražošana: - nodrošinot modernu tehnoloģiju ienākšanu tautsaimniecībā, mūsdienīgu ražošanas menedžmentu un pieeju globālajiem tirgiem; - stimulējot pētniecības darbu (laboratorijas, pētniecības centri) izvēršanu, tehniskā progresa paātrinājumu34; - veicinot industriālo grupu (klasteru) veidošanos, mazo un vidējo uzņēmumu attīstību. 6.4. Sociāli ekonomisko disproporciju mazināšana Lai samazinātos reģionu sociāli ekonomiskā disproporcija un paaugstinātos reģionu attīstības potenciāls, jāpanāk reģiona resursu, pašvaldību un valsts investīciju, privātā kapitāla un fondu, kā arī strukturālo fondu sinerģija. Šajā nolūkā jāizmanto cilvēkresursi, infrastruktūra, administratīvā un investīciju piesaistes kapacitāte. Reģionu attīstības politikai ir jānodrošina visu Latvijas reģionu (Kurzeme, Latgale, Vidzeme, Zemgale, Rīga) konkurētspējas pieaugums Eiropas un globālā mērogā, kā arī līdzvērtīgu dzīves un darba iespēju radīšana visiem valsts iedzīvotājiem, nodrošinot ilgtspējīgu cilvēkresursu, infrastruktūras un uzņēmējdarbības attīstību. Jāīsteno un pastāvīgi jāpilnveido optimāls attīstības modelis ikvienam reģionam, veicinot sabalansētu: - ekonomisko attīstību - piesaistot investīcijas, izveidojot modernu infrastruktūru, atbalstot uzņēmējdarbību, iekļaujoties jaunās ekonomikas modelī; - sociālo attīstību - samazinot sociālo noslāņošanos, veicinot nodarbinātību un uzlabojot darba standartus, attīstot reģionālo izglītības un zināšanu pārvaldības infrastruktūru, realizējot atbalstu ģimenēm un veicinot dzimstību; - pārvaldes attīstību - nostiprinot pašvaldības, sekmējot reģionu/novadu iekļaušanos starptautiskajā apritē (tai skaitā projektu izstrādi), starpreģionu informatīvās un saimnieciskās saites. Vides aizsardzība un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir būtisks priekšnoteikums valsts līdzsvarotai attīstībai. Attīstot Latvijas tautsaimniecību, investējot valsts teritoriju kā resursu starptautiskās saimnieciskās darbības attīstībai, nepieciešams izvietot vides aizsardzības prasībām atbilstošas ražotnes, integrējot vides aizsardzības prasības sektoru stratēģijās. Ražošanas apjomu palielināšanai izmantot biomasu un citus atjaunojamos dabas resursus. Visos reģionos jāattīsta augstskolas un jauno tehnoloģiju attīstībai nepieciešamās profesionālās mācību iestādes. Tautsaimniecības sektorpolitikai ir izšķiroša ietekme kā uz reģiona ekonomiku, tā arī uz veiksmīgu un līdzsvarotu Latvijas attīstību kopumā. Tāpēc sektoru stratēģijas jārealizē, saskaņojot tās gan ar reģionu attīstības programmām, gan arī starpreģionu līmenī. Lielākajās pilsētās jāstimulē augsto tehnoloģiju uzņēmumu izvietošana. Taču visās apdzīvotajās vietās jāatbalsta arī uzņēmējdarbība (īpaši sākuma posmā) tradicionālajās nozarēs, īpaši tajās, kuras spēj pārveidoties un modernizēties. Atsevišķu reģionu attīstības programmām jābalstās uz katra reģiona salīdzinošajām priekšrocībām. Kurzemes ostu potenciāls nodrošina konkurētspējīgu tranzīta un loģistikas biznesu, tajā attīstās arī ar tranzītu saistītās nozares. Izveidojas specializēta un tehnoloģiski moderna agrārā industrija un zvejniecība. Reģions ir pievilcīgs dažādu tūrisma veidu attīstībai (kūrorta zona, iekšzemes tūrisma objekti, ekotūrisms, jahtu tūrisms mazajās ostās). Latgalē attīstās augstās tehnoloģijas un tradicionālo virzienu ražotnes uz vietējo resursu bāzes, līdz ar to laukos prevalē izejvielu audzēšana (kartupeļi, lini, eļļas kultūras u.c.). Izmantojot galveno tranzīta virzienu (Sanktpēterburga-Centrāleiropa un Krievija-Rietumeiropa) krustpunktus, Rēzekne un Daugavpils attīstās par starptautiskas nozīmes tranzīta mezglu un loģistikas centru. Krievu valodas zināšanas veicina klientu apkalpošanas centru veidošanos. Dabas resursu potenciāls jāizmanto ekotūrisma attīstībai. Vidzemes attīstība balstās uz augstas tehnoloģijas uzņēmumu un ar tiem saistītu izglītības iestāžu izvietojumu lielākajās pilsētās. Lauku teritorijas kalpo par ērtu un pievilcīgu vidi intelektuālu attālinātu darba vietu izvietošanai. Industriāla lopkopība kļūst par lauksaimniecības pamatnozari. Pierobežas teritorijas kļūst par sadarbības teritoriju starpvalstu attīstībai un izejai uz Igauniju un Krievijas Ziemeļrietumu reģioniem. Zemgale, izmantojot lielā loka ap Rīgu (Aizkraukle-Tukums) attīstību, veidojas par aglomerācijas apkalpes zonu, ieskaitot pakalpojumus, izglītību un administratīvās funkcijas. Reģionā veiksmīgi turpina attīstīties zemkopība. Pierobežas teritorijas kopā ar Via Baltica ir starpvalstu sadarbības teritorija un izeja uz Lietuvu, Centrāleiropu un Rietumeiropu. Rīga izmanto starptautiski izdevīgo novietojumu un cilvēkresursu pieejamību, lai attīstītos par Baltijas jūras nozīmīgāko aglomerāciju un kļūtu par Baltijas reģiona zināšanu pārvaldības, biznesa, finansu, zinātnes, augsto tehnoloģiju un komunikāciju centru. Rīgas pievārtē attīstās starptautiskas nozīmes augsto tehnoloģiju biznesa parki. Izmantojot attīstītos transporta pieslēgumus (lidosta, osta, Via Baltica), reģions ir viegli un ērti starptautiski pieejams, lai kļūtu par jaunās ekonomikas smadzeņu centru. Lauku attīstība kā daudzfunkcionāls, daudzveidīgs, līdzsvarots un noturīgs process ietver nodarbinātības dažādošanu un tehnoloģisku modernizāciju, ievērojot tradīcijas, mentalitāti un reģionālās atšķirības. Ilgtspējīgas lauku attīstības stratēģiskie mērķi ir laukos nodarbināto ienākumu līmeņa pieaugums līdz tautsaimniecībā nodarbināto vidējiem ienākumiem, iedzīvotāju sociālā drošība, personas attīstības iespējas (izglītība, informācijas apgāde, kultūra), lauku sabiedrības orientācija un motivācija uz zināšanām, līdzsvars starp laukiem un pilsētu, lauku apdzīvotības un demogrāfiskā balansa saglabāšana. Lauku attīstības stratēģijai kā īpaši sensitīvai tēmai jābūt saprotamai visai sabiedrībai. Tieši sabiedrība kā patērētājs nākotnē arvien vairāk noteiks lauku virzību, samazinoties zemnieku noteicošajai lomai. Lauku teritorijās ekonomika kļūs diversificēta, samazinoties lauksaimniecības sektoram un izplatoties citiem nodarbes veidiem. Īpaši atbalstāmās teritorijas tiek definētas un atbalstītas papildus atbilstoši valsts noteiktajiem kritērijiem palīdzības saņemšanai. Šādas teritorijas var būt ilglaicīgi atpaliekošie reģioni, kā arī mazapdzīvotās lauku teritorijas. Atbalsta mērķis ir nodrošināt sākotnējo valsts palīdzību. Vēlāk atbalsta politika jānodod attiecīgā reģiona pārziņā. Līdz ar to atbalsts tiek realizēts vietējā līmenī papildus attiecīgā reģiona kopējās attīstības programmas realizācijai, bet ciešā saskaņā ar to. Sākotnējā valsts palīdzība īpaši atbalstāmajām teritorijām tiek koncentrēta vietējās uzņēmējdarbības atbalsta infrastruktūras izveidei un cilvēku izglītošanai. Pierobežas teritoriju funkcionēšana un attīstība tiek veicināta mazinot nomales efektu un intensificējot infrastruktūras attīstību, novēršot/minimizējot vides piesārņojuma draudus no ārvalstīm, kā arī sekmējot veiksmīgu pārrobežu sadarbību. Ekonomiskās politikas kontekstā pieaugs sociālpolitikas nozīme. Līdz ar to aktuāls kļūs jautājums par investīciju efektivitāti sociālajā kapitālā35. Investīcijas izglītībā un zinātnes attīstībā būs vienas no galvenajām, kas veidos sociālā kapitāla kvalitāti Latvijā. Tāpat svarīga būs veselības aprūpe, apkārtējās vides aizsardzība, komunālo pakalpojumu kvalitāte. Ir nepieciešams radīt cilvēkos ticību tam, ka esošo dzīves līmeni var mainīt. 15-20% no augstskolu beidzēju kopskaita jābūt gataviem kļūt par darba devējiem, kas ir tikpat nozīmīgi kā zināšanu un profesionālo darba iemaņu apgūšana. Virknē specialitāšu ir vērojams hronisks augstu kvalificētu speciālistu trūkums. Jāveic apmācība un pārkvalifikācija specialitātēs, kurās prognozējams darbaspēka trūkums. Jāvienkāršo selektīvas imigrācijas procedūras un darba atļauju saņemšana augsti kvalificētiem speciālistiem un investoriem. Teledarba principu plaša izplatība, visu veidu attālinātās darba vietas nodrošinās Latvijas apstākļiem būtisku nodarbinātības problēmu risināšanu, ņemot vērā tautas mentalitāti un tradīcijas: - radot iespējas koordinēt darba vietu attīstību starp Rīgu, citām pilsētām un lauku rajoniem, jaunas darba vietas valsts reģionos, jaunas iespējas atpalikušajiem reģioniem, minimizējot kvalificēta darbaspēka aizplūšanu uz galvaspilsētu; - stimulējot tādu jaunu uzņēmējdarbības veidu attīstību, kuru produkcijai ir liela pievienotā vērtība; kvalificētam darbaspēkam strādājot starptautiskās firmās un paliekot dzīvot Latvijā; - saskaņojot darba likumdošanas aktus ar teledarba īpatnībām; - nodrošinot teledarbā iesaistītajiem sociālās garantijas un aizsardzību, darba drošību un veselības aizsardzību (tai skaitā, strādājot ārvalstu uzņēmumos); - radot invalīdiem ar kustību traucējumiem iespējas pilnvērtīgi strādāt un integrēties sabiedrībā. Jāattīsta sociālās drošības un palīdzības sistēma sociāli nelabvēlīgajām iedzīvotāju grupām. Jāiedibina taisnīgums sabiedrības veselības jomā, jāizveido tāda veselības aprūpes sistēma, kas, no vienas puses, radītu vienādas iespējas ikvienam indivīdam saņemt kvalificētu veselības aprūpi, bet, no otras puses, uzsvērtu katra individuālo atbildību. Vienādas izglītības un veselības aizsardzības tiesības ir pamatvērtības, lai indivīda psiholoģija kļūtu labvēlīga Latvijas politiskajai sistēmai. Lai likvidētu ekonomiskās disproporcijas, izmantojami vairāki instrumenti: - radīt iespēju zināšanu iegūšanai un izmantošanai darbā; aizkavēšanās šajā jomā draud ar neatgriezenisku indivīda atpalicību; - valsts regulējošā loma demogrāfisko procesu un tirgus radīto svārstību un nevienlīdzību izlīdzināšanā; - optimāla darba likumdošana, nodrošinot balansu starp uzņēmuma spēju piemēroties mainīgajām tirgus prasībām un darbinieku drošību; - teleprocesi36 kā kohēzijas veicināšanas instruments, nolīdzinot attālumus un vienādojot indivīda iespējas atrast labi apmaksātu darbu, iegūt izglītību un saņemt medicīnisko aprūpi.