7. Article

Nobeigums Ceļot tautsaimniecības konkurētspēju un integrējoties Eiropas Savienībā, Latvijai ir potenciālas iespējas strauji attīstīt ekonomisku un jau pārskatāmā nākotnē sasniegt Eiropas Savienības valstu vidējo iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju. Izšķirošais Latvijas attīstību noteicošais faktors būs tas, cik lielā mērā ekonomiskā politika būs efektīva, lai nodrošinātu augstu tautsaimniecības iekšējo izaugsmes kapacitāti. Atkarībā no ārējās vides apstākļiem, pirmām kārtām situācijas Eiropas Savienībā un Krievijā, Latvijas konverģences temps var būt ātrāks vai lēnāks. Izaugsmes tempu būtiski ietekmēs Latvijas integrācijas process ES. Jo tas notiks ātrāk, jo var sagaidīt straujāku Latvijas izaugsmi tirdzniecības attīstības un investīciju akumulācijas efektu dēļ. Ar aktīvu un koordinētu politiku, izmantojot esošās salīdzinošās ekonomiskās priekšrocības un veicinot jaunu priekšrocību radīšanu, ir jāmaina tautsaimniecības struktūra par labu augstākas pievienotās vērtības nozarēm un jāizveido uz zināšanām balstīta ekonomika, kas izmanto jaunās, uz zināšanām balstītās ekonomikas priekšrocības. Tikai šādi mainoties, tautsaimniecība kļūs konkurētspējīga, un tas būs pamats augstam iedzīvotāju dzīves līmenim. Tomēr ar prioritāšu definēšanu ir par maz. Prioritātēm ir jākļūst par pamatelementiem uz izaugsmi vērstā ekonomiskajā politikā jebkura laika horizontam. Ir nepieciešama saskaņota un ieinteresēta valsts sektora, pašvaldību, uzņēmēju un iedzīvotāju darbība, visu sabiedrības slāņu kopīga rīcība, lai koncepcija realizētos dzīvē un iecerētie rezultāti tiktu sasniegti, lai veidotu saskaņotu sociāli ekonomisko politiku, lai sabiedrībā radītu pārliecību par nākotnes izaugsmes perspektīvām. 1 Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), Starptautiskais valūtas fonds (SVF), Pasaules banka (PB) u.c. 2 Governments, Globalization, and International Business. Oxford University Press, 1999. 3 Īstermiņā lata kursu jūtami ietekmē citu valstu savstarpējās valūtas apmaiņas kursu svārstības, piemēram, starp eiro un ASV dolāru. 4 Kapitalizācijas līmenis šī dokumenta izpratnē ir uzņēmumu un tautsaimniecības kopumā nodrošinājums ar mašīnām, iekārtām, ēkām (pamatkapitāls), kā arī ar materiālajiem un finansu līdzekļiem (apgrozāmais kapitāls) atbilstoši mūsdienu konkurētspējīgas produkcijas ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai. Arī Latvijas korporatīvo vērtspapīru (akciju) tirgus, neskatoties uz lielā mērā pabeigto privatizācijas procesu, joprojām ir vāji kapitalizēts. 5 Pašreizējais Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis ievērojami atpaliek no attīstīto valstu standartiem. Pēc UNDP izstrādātā tautas attīstības indeksa (TAI), Latvija atrodas 63. vietā pasaulē un ir kvalificējama kā valsts ar vidēju tautas attīstības līmeni. Latvijas iekšzemes kopprodukts, rēķināts uz vienu iedzīvotāju, izsakot pirktspējas paritātes dolāros, ir tikai 27% no ES valstu vidējā rādītāja. 6 Latvijas reģionu makroekonomiskais raksturojums. Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Rīga, 2000. 7 Iedzīvotāju vidējais blīvums Latvijā ir 38 cilv./kv.km. Salīdzinājumam Vācijā - 234, Beļģijā - 331, Nīderlandē - 455 cilv./kv.km. 8 Degviela un dabasgāze praktiski 100% apjomā tiek importēta, elektroenerģija - līdz 50%. 9 IKP līmeņu starpības ikgadējā samazināšanās. Konverģences temps - samazināšanās skaitliskā izteiksme. 10 Pašreizējās ES 15 dalībvalstis. 11 Vidējie ES IKP ikgadējie pieauguma tempi scenārijos pieņemti 3% robežās atbilstoši ES attīstības stratēģijai. Skat. Lisbon European Council 23 and 24 March 2000, Presidency Conclusions. Lisbon, 2000. 12 Zināšanu pārvaldības process (knowledge management) - koordinēta un virzīta zināšanu radīšana, uzkrāšana, identificēšana, adaptēšana, attīstība, padziļināšana, popularizēšana, izplatīšana, lietošana. 13 Pētījumi liecina, ka vairākumā Eiropas ekonomiski attīstīto valstu ienākumu izlīdzināšanās tendence aizsākās pēc 1920.gada. Tā sevišķi pastiprinājās pēdējos gados pirms Otrā pasaules kara. Arī Japānā ienākumu diferenciācija un sabiedrības noslāņošanās izpaudās industrializācijas sākuma posmā un turpinājās līdz pat Otrajam pasaules karam. Toties pēckara perioda statistikas dati skaidri liecināja par pakāpenisku ienākumu izlīdzināšanos sabiedrībā. Arī ekonomiski veiksmīgāko Dienvidaustrumāzijas valstu pieredze pēdējos gadu desmitos pierādījusi, ka sabiedrības noslāņošanās, kas vērojama industrializācijas periodā, nebūt nav neatgriezeniska. 14 Reindustrializācijas un deindustrializācijas pieejas apvienošana no ekonomiskās teorijas viedokļa korelējas ar mūsdienu attīstības teorijām, piemēram, ar akumulācijas un asimilācijas attīstības teoriju (skat. Richard R. Nelson and Howard Pack. The Asian Miracle and Modern Growth Theory. World Bank paper 1881. World Bank, February, 1998). R.R.Nelsons un H.Paks dažādas Dienvidaustrumāzijas ekonomisko brīnumu skaidrojošās teorijas apkopojis divās grupās. Pirmā grupa ietver akumulācijas teorijas, kas minētā reģiona valstu straujo ekonomikas attīstību skaidro galvenokārt ar investīcijām kapitālā. Citiem vārdiem, saskaņā ar šīm teorijām svarīgākais noteicošais faktors šo valstu straujās ekonomiskās attīstības pamatā ir bijis augsts investīciju līmenis - ja nācija dāsni investē, vienlaikus veltot nepieciešamo uzmanību visu resursu, arī investīciju, racionālai izmantošanai, attīstība neizpaliks. Otrā grupa - asimilācijas teorijas - kā galvenos straujas ekonomiskās attīstības faktorus uzsver uzņēmības, inovāciju un zināšanu nozīmi. Šīs teorijas investīcijas intelektuālajā un fiziskajā kapitālā atzīst par svarīgām un nepieciešamām, taču paātrinātai ekonomiskajai attīstībai ar tām vien ir par maz. Vispirms ir nepieciešamas zināšanas, kā arī spēja uzņemties risku. Tikai tad jaunu tehnoloģiju, produktu un tirgu apgūšana dos vēlamos rezultātus. Tādēļ asimilācijas teorētiķi daudz vairāk akcentē izglītības un inovāciju nozīmi nekā fizisko kapitālu un materiālos resursus. Jāpiebilst, ka šāds teoriju dalījums praksē ir visai nosacīts. Vismaz Latvijas gadījumā akumulācijas un asimilācijas pieeja (ja mēs izvēlamies šādu apzīmējumu) būtu vienlīdz svarīga gan reindustrializācijas, gan arī deindustrializācijas (inovatīvās ekonomikas veidošanās) procesā. 15 Ziemeļamerikas un Eiropas koncerniem par šādiem industriālajiem satelītiem 60.-70.gados sāka kalpot Dienvidkoreja, Taivāna un Meksika, bet sākot ar 90.gadu sākumu - arī bijušās sociālisma valstis, galvenokārt Austrumeiropā un Baltijā, arī Latvija. Savukārt bāzes valstī saglabājas galvenie ekonomiskie un tehnoloģiskie pētījumi, jaunu produkcijas veidu un ražošanas sagatavošana, kas prasa īpaši augstu zinātnisko potenciālu, eksperimentālo bāzi un darbaspēka kvalifikācijas līmeni. 16 Sabalansētai industrijas attīstībai nepieciešami gan lieli, gan mazi un vidēji uzņēmumi. Racionāli sabalansētā industrijas struktūrā lielie un mazie uzņēmumi papildina cits citu. Lielie uzņēmumi parasti ražo un eksportē gatavo produkciju no pusfabrikātiem, detaļām un mezgliem, ko piegādā daudzi mazie uzņēmumi. Tādējādi ap dažiem lielajiem uzņēmumiem veidojas desmitiem vai pat simtiem nelielu un vidēju uzņēmumu, vienoti daudzām iekšējām kooperācijas saitēm, veidojot industriālās grupas. Šo grupu ietvaros tiek veikti arī zinātniskie pētījumi un jaunu tehnoloģiju izstrāde. Tas nodrošina arī stabilitāti atsevišķās nozarēs un tautsaimniecībā kopumā. Atsevišķi lielie uzņēmumi bieži ir neefektīvi, ja tiem nav pietiekami plašs kooperācijas saišu tīkls. Savukārt mazie un pat vidējie uzņēmumi daudzos gadījumos nav spējīgi izdzīvot bez pastāvīga valsts atbalsta, ja tiem vai vismaz to produkcijas vai pakalpojumu daļai nav stabila vietējā noņēmēja. 17 Latvijas attīstības kontekstā pie šīm nozarēm pieskaitāmas informācijas un komunikāciju tehnoloģijas un farmakoloģija, kā arī to pielietojumi. Tā, piemēram, E-komercija integrēs visu veidu komerciālās darbības Internet vidē, stimulēs dažādu tautsaimniecības sektoru attīstību, paaugstinās Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju globālajā tirgū, radīs jaunas kvalificētas darba vietas, paverot lielas iespējas valsts reģionu attīstībai un mazo un vidējo uzņēmumu darbībai. 18 Deindustrializācijas process pēdējos gados vērojams daudzās ekonomiski attīstītajās valstīs. Tomēr šī procesa sākums un temps dažādās valstīs atšķiras. Pirmās deindustrializācijas pazīmes bija vērojamas Lielbritānijā no 1955. līdz 1960.gadam, bet 80.-90.gados šis process bija sevišķi straujš. 19 Prakse liecina, ka TNK satelītvalstis, kas agrāk pārņēma masveida produkcijas ražošanu, to izmantoja, lai pakāpeniski izveidotu savas inovatīvās ekonomikas pamatus. Vairākām valstīm, it īpaši Dienvidkorejai un Taivānai, tas veiksmīgi ir izdevies, un tagad tās pašas apgūst citas valstis savas masveida produkcijas ražošanai, veicot liela apjoma investīcijas, piemēram, Taizemē, Indonēzijā u.c. 20 Viena no galvenajām inovatīvās ekonomikas iezīmēm - ne mazāk kā 90 % no IKP pieauguma tempa tiek sasniegts, pateicoties nevis galveno ražošanas faktoru - kapitāla un darbaspēka - apjoma pieaugumam, bet gan pateicoties šo faktoru produktivitātes (atdeves) pieaugumam. Jo augstāku attīstības pakāpi sasniegs Latvijas ekonomika, jo izteiktāka kļūs inovācijas un tās radītās produktivitātes pieauguma nozīme. Inovatīvā ekonomikā tirgus liberalizācijas un informācijas tehnoloģiju straujās attīstības dēļ mainās galvenās makroekonomiskās sakarības starp izlaides apjomu pieaugumu un produktivitāti, inflāciju un bezdarbu. Gandrīz neierobežotā informācijas pieejamība un spēja vadīt informācijas plūsmas rada priekšnosacījumus daudz efektīvākai resursu izlietošanai, palielina konkurenci, dažkārt pat tuvinot to pilnīgas konkurences līmenim; ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību ir iespējams realizēt efektīvu krājumu vadību, stabilizējot to līmeni, kas, savukārt, lielā mērā izlīdzina biznesa ciklu svārstības. Tas pozitīvi ietekmē uzņēmēju peļņu un sekmē ekonomisko izaugsmi. Palielinoties produktivitātei asas konkurences apstākļos, saglabājas arī zems inflācijas līmenis. Inovatīvai ekonomikai raksturīgas arī citas tendences. Tā, ir pieaudzis un turpina pieaugt pievienotās vērtības īpatsvars kopējā izlaidē. Notiek pārorientācija no ražojošās sfēras uz apkalpojošo sfēru, līdz ar to turpina pieaugt nodarbināto skaits, kā arī pakalpojumu apjomi. Pēdējais ir īpaši svarīgi, jo pretēji dažreiz sastopamiem uzskatiem, jauno tehnoloģiju ieviešana nesamazinās darbavietu skaitu, bet gan mainīs tā struktūru. 21 Tajā pašā laikā mainīsies proporcija starp fiziskajā un intelektuālajā darbā nodarbinātajiem. Piemēram, ASV no 1990. līdz 1996.gadam strādājošo skaits ražojošā jomā samazinājās par 1%, bet pakalpojumu jomā pieauga par 15% (Kevin Kelly. New Rules for the New Economy. London, 1998). 22 Analogi piemēri - Japāna, Īrija, Singapūra, Koreja. 23 1998.gadā uzkrājumu daļa no IKP Lietuvā bija aptuveni 14%, Igaunijā - 17%. Tajā pašā laikā Īrijā - 33%, Dienvidkorejā - 34%, Singapūrā - 51%. (Entering the 21 st Century. World Development Report 1999/2000. The World Bank, 2000.). 24 Īrijas gadījumā finansējuma apmērs no Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem atsevišķos gados sasniedza 7% no šīs valsts IKP. Apmēram trešdaļu šo līdzekļu Īrija izmantoja izglītības attīstībai un cilvēkresursu pilnveidošanai (Business Central Europe, September, 2000). 25 Derivatīvie instrumenti - finansu instrumenti, kuru vērtība ir saistīta ar citu vērtspapīru vērtību. Piemēram, opcija ir derivatīvais instruments, jo tās vērtība ir atkarīga no akciju vērtības vai akciju indeksa (kursa), ar kuriem opcija ir saistīta. 26 Robežriska (hedge) fondi jeb hedžings ir finansu riska samazināšanas stratēģija. Piemēram, viena no izplatītākajām robežriska (hedžinga) stratēģijām ir vērtspapīru atgriezeniskā pārdošana (selling short). 27 Pašreizējās ES 15 dalībvalstis. 28 Viens no svarīgākajiem veiksmīgas reindustrializācijas un inovatīvās ekonomikas attīstības priekšnosacījumiem ir panākt, lai iekšējo un ārējo investīciju kopējais apmērs sasniegtu apmēram 20-25% no IKP. 29 Latvijā nereti tiek īstenoti dārgi, ekonomiski nepamatoti projekti, piemēram, Nacionālās bibliotēkas celtniecības projekts, lai gan tādas atsevišķas projekta funkcionālās sadaļas, kā vienotais valsts bibliotēku informācijas tīkls un moderna grāmatu krātuve ir nepieciešami. Nav veikts konkurss par šo objektu racionālāko risinājumu variantiem. 30 Šādu pieeju īstenoja vairākas ekonomiskās attīstības ziņā veiksmīgas valstis, piemēram, Taivāna. Taivānas valdība vienmēr ir bijusi samērā liberāla attiecībā pret mazo un vidējo uzņēmumu darbību. Tajā pašā laikā valsts stingri kontrolēja starpproduktu un pusfabrikātu ražošanu tai piederošajos valsts lieluzņēmumos, kurus finansēja valsts bankas. Tas deva iespēju par stabilām un zemām cenām nodrošināt ar nepieciešamajiem pamatmateriāliem un enerģiju nozares un uzņēmumus, kas ražoja un eksportēja gala produkciju. Tie lielā mērā bija jau minētie mazie un vidējie uzņēmumi. Tādējādi tika atrasts racionāls kompromiss starp valsti un brīvo tirgu, līdz visa tautsaimniecība bija pietiekami nostiprinājusies, lai bez tālākas valsts iejaukšanās būtu konkurētspējīga pasaules tirgū. 31 Eiropa pēc Otrā pasaules kara bija nonākusi zemu ienākumu līdzsvara lamatās. Reindustrializācija, kas valsti izveda no šīm lamatām, tika veikta, balstoties uz jaunām tehnoloģijām, kuru pamatā bija pusvadītāji, programmējami automātiskie procesi, naftas ķīmija, organiskā sintēze u.c. 32 Reindustrializējot tradicionālās nozares tiktu veicināta sociālā saskaņa un politiskā stabilitāte valstī. Tas ļautu nodrošināt ar darba vietām plašu to iedzīvotāju loku, kurus nebūs iespējams pārorientēt uz zinātņietilpīgas un tehnoloģiski sarežģītas produkcijas apgūšanu un ražošanu. Savukārt valsts un pašvaldību budžeti iegūtu iespēju lielāku izdevumu daļu novirzīt izglītības un zinātnes attīstībai, jaunu tehnoloģiju apgūšanai un eksporta veicināšanai. 33 Galvenais pieaugušo starptautisko finansu plūsmu avots ir ekonomiski attīstīto valstu pensiju, apdrošināšanas, kopieguldījumu un citi fondi, kas meklē savu aktīvu izvietošanas iespējas. Piemēram, tikai pensiju fondu aktīvi pasaulē no 6 triljoniem ASV dolāru 1992.gadā pieauga līdz 9,7 triljoniem ASV dolāru 1997.gadā. (Entering the 21st Century. World Development Report 1999/2000. The World Bank, 2000) 34 Lielākā daļa vietējo uzņēmēju var sekmīgi darboties līgumattiecībās ar transnacionālajām kompānijām, piegādājot tām izejvielas un materiālus, realizējot gatavo produkciju, atbrīvojot tās no nespecifiskām funkcijām. 35 Sociālais kapitāls - iedzīvotāju dzīves kvalitāte (izglītība, veselība, sadzīves apstākļu kvalitāte u.c.), kā arī attiecības, kas veidojas starp dažādām iedzīvotāju sociālajām grupām, tai skaitā starp sabiedrību un valsts institūcijām. Piemēram, iedzīvotāju uzticēšanās valdībai, politiskajām partijām, presei, policijai. Tas tiek uzskatīts par sociālo kapitālu, tādēļ ka līdztekus fiziskajam, humānajam (intelektuālajam) un citiem kapitāla veidiem, sociālais kapitāls ir nozīmīgs ekonomiskās attīstības faktors. 36 Teleprocesi - attālinātas darbības, procesi vai procedūras, kas notiek bez tieša procesa dalībnieku kontakta (teledarbs, teleizglītība, telemedicīna).