14. Article

Apstrīdētā likuma norma paredz, ka transporta pabalstu piešķir personai, kurai pašai vai kuras bērnam likumā un citos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā ir noteikta invaliditāte un izsniegts atzinums par medicīnisko indikāciju noteikšanu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un pabalsta saņemšanai. Satversmes 109. pantā ietverto pamattiesību nodrošināšana var tikt vērtēta vairākos aspektos. Proti, pārbaudot, vai personai Satversmes 109. pantā paredzētās pamattiesības ir ierobežotas, vai arī pārbaudot, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.1. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka valsts izskatāmās lietas apstākļos nav izpildījusi tai no Satversmes 109. panta izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt transporta pabalsta pieejamību ikvienai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas argumentiem un uzskata, ka, pieņemot apstrīdēto likuma normu, savu pozitīvo pienākumu ir izpildījusi pienācīgi, bet Ministru kabinets nav pienācīgi izpildījis tam doto deleģējumu. Saeimas uzskatam pēc būtības pievienojas arī Tieslietu ministrija, tiesībsargs un S. Olsena. Satversmes tiesa pārbaudīs, vai, pieņemot apstrīdēto likuma normu, ir pienācīgi izpildīts valstij no Satversmes 109. panta izrietošais pozitīvais pienākums nodrošināt transporta pabalsta pieejamību ikvienai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās. Lai izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu, nodrošinot personas sociālās tiesības, Satversmes tiesa pārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti Satversmē ietvertie vispārējie tiesību principi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 14. punktu). 14.1. Atbilstoši Invaliditātes likumam personai tiesības uz atbilstošu sociālo nodrošinājumu invaliditātes gadījumā ir no dienas, kad tai normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā noteikta invaliditāte. Invaliditātes likums noteic konkrētus atbalsta pasākumus invaliditātes seku mazināšanai, kas pieejami personām ar invaliditāti (sk. Invaliditātes likuma 12. pantu). Tomēr šis likums neregulē visus atbalsta pasākumus, tostarp valsts sociālo pabalstu piešķiršanu (sk. Invaliditātes likuma 12. panta pirmās daļas 10. punktu). Valsts sociālie pabalsti atbilstoši Valsts sociālo pabalstu likuma 2. pantam ir valsts atbalsts naudas izmaksu veidā, kuru saņem pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgas personas situācijās, kad ir nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt ienākumus. Atbilstoši Valsts sociālo pabalstu likuma 3. panta pirmajai daļai transporta pabalsts pieder pie regulāri izmaksājamiem valsts sociālajiem pabalstiem. 14.2. Atbilstoši apstrīdētajai likuma normai tiesības uz transporta pabalstu ir personai, kurai pašai vai kuras bērnam ir noteikta invaliditāte un ir izsniegts atzinums par medicīnisko indikāciju noteikšanu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un pabalsta saņemšanai (sk. Valsts sociālo pabalstu likuma 12. panta pirmo daļu). Tādējādi likumdevējs ir noteicis to personu ar invaliditāti loku, kurām ir tiesības uz konkrēto valsts sociālo pabalstu, kā arī šā pabalsta piešķiršanas nosacījumus. Tāpat likumdevējs noteicis, ka atsevišķi jautājumi saistībā ar transporta pabalsta piešķiršanu - invaliditātes noteikšana un Atzinuma izsniegšanas kārtība - ir noregulējami citos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā. Līdz ar to likumdevējs, paredzot tiesības uz transporta pabalstu, ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām ar invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās, iespēju īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Proti, šādi pasākumi sekmē personu ar invaliditāti mobilitāti un iekļaušanos sabiedrībā. 14.3. Pārbaudot, vai līdz ar apstrīdētās likuma normas pieņemšanu ir pienācīgi izpildīts valstij no Satversmes 109. panta izrietošais pozitīvais pienākums, jāvērtē arī tas, vai ir ievēroti Satversmē ietvertie vispārējie tiesību principi. Izskatāmajā lietā strīds ir par to, vai likumdevējs, nosakot transporta pabalsta pieejamību personām ar invaliditāti, ir ievērojis Satversmes 91. pantā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu. Lai pārbaudītu, vai tiesiskās vienlīdzības princips ir ievērots, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai ar apstrīdēto likuma normu ir noteiktas personas (personu grupas), kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, vai pret šīm personām ir paredzēta vienāda vai atšķirīga attieksme, vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu un vai šādas attieksmes noteikšanai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017-15-01 17. un 20. punktu). Pieteikuma iesniedzēja paudusi uzskatu, ka likumdevējs nav nodrošinājis personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi, tādas pašas tiesības uz transporta pabalstu kā tām personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi. Pieteikuma iesniedzējas uzskats ir balstīts uz pieņēmumu, ka likumdevējs Valsts sociālo pabalstu likuma 12. panta nosaukumā ietverto jēdzienu "apgrūtināta pārvietošanās" attiecinājis vienīgi uz tām personām ar invaliditāti, kuru pārvietošanās grūtības ir saistītas ar fiziska rakstura veselības traucējumiem. Savukārt Saeima norāda, ka likumdevējam nekad neesot bijis mērķa jēdzienu "apgrūtināta pārvietošanās" attiecināt tikai uz tām personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumu radītas pārvietošanās grūtības. Saeima uzsver, ka tas ir visaptverošas saturiskas nozīmes jēdziens, kas tulkojams atbilstoši personu ar invaliditāti tiesību jomas attīstībai un saprātīgi piemērojams ilgtermiņā. Saeima norādījusi, ka likumdevēja gribai atbilst tāda sistēmiska apstrīdētās likuma normas interpretācija, kurā būtu ņemta vērā šīs normas vieta tiesību sistēmā un Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Proti, apstrīdētā likuma norma ir attiecināma uz ikvienu personu ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās. Saeimas argumentācijai pēc būtības ir pievienojusies arī Tieslietu ministrija un tiesībsargs. Ne no Valsts sociālo pabalstu likuma projekta anotācijas, ne Saeimas komisiju sēžu protokoliem, kas atspoguļo likumprojekta izskatīšanas procesu, ne Saeimas sēžu stenogrammām attiecībā uz apstrīdētās likuma normas pieņemšanu Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu Pieteikuma iesniedzējas uzskatam, ka likumdevēja griba būtu bijusi ierobežot uz transporta pabalstu tiesīgo personu ar invaliditāti loku tādējādi, ka šo pabalstu varētu saņemt vienīgi tās personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ. Tāpēc Satversmes tiesa atzīst Saeimas sniegto viedokli par pamatotu. Apstrīdētā likuma norma ir visaptveroša un nenošķir personas ar invaliditāti atsevišķās grupās. Līdz ar to apstrīdētā likuma norma paredz transporta pabalsta piešķiršanu ikvienai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās. Tādējādi apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam kopsakarā ar Satversmes 109. pantu.