16. Article

Vērtējot, vai tiesiskās vienlīdzības princips ir ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personu grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17. punktu). Tādējādi visupirms nepieciešams konstatēt, vai pastāv personas (personu grupas), kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka izskatāmajā lietā vienādos apstākļos atrodas visas personas ar invaliditāti, kurām ir pārvietošanās grūtības. Personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir apgrūtināta garīga rakstura veselības traucējumu dēļ, atrodoties salīdzināmos apstākļos ar tām personām ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ. Arī Tieslietu ministrija, Veselības ministrija, tiesībsargs, Biedrība ZELDA, Ņ. Bezborodovs un S. Olsena pēc būtības pievienojas Pieteikuma iesniedzējas viedoklim par lietā salīdzināmajām grupām. Tādējādi no lietas materiāliem secināms, ka ir salīdzināmas vismaz šādas personu grupas: 1) personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir apgrūtināta garīga rakstura veselības traucējumu dēļ; 2) personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ. Kritērijs, pēc kura minētās personu grupas ir salīdzināmas, pēc Pieteikuma iesniedzējas un pieaicināto personu ieskata, ir apgrūtināta pārvietošanās jeb pārvietošanās grūtības, kas abām minētajām grupām liedzot piekļuvi sabiedriskajam transportam vai padarot tā izmantošanu nesamērīgi apgrūtinošu. Lietā pieaicinātās personas Veselības ministrija, tiesībsargs, Ņ. Bezborodovs, Biedrība ZELDA un S. Olsena ir atzinušas, ka garīga rakstura veselības traucējumu dēļ personai ar invaliditāti var nebūt iespējams izmantot sabiedrisko transportu vispār vai arī tā izmantošana var būt pašas personas veselību apdraudoša, turklāt nesamērīgi apgrūtinoša asistentam vai pavadošajai personai, kā arī citiem pasažieriem. Proti, izskatāmās lietas apstākļos transporta pabalsta nepieciešamība personām ar garīga rakstura veselības traucējumiem esot vērtējama ne tikai pārvietošanās ērtību vai ātruma aspektā, bet arī ievērojot funkcionālo traucējumu ietekmi uz šādu personu iespēju apmierināt savas pamatvajadzības, tostarp veselības aprūpes un obligātās izglītības pieejamības aspektā. Transporta pabalsts šādām personām esot objektīvi nepieciešams tāpat kā personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi (sk. lietas materiālu 78., 96.-100. un 105.-106. lpp.). Satversmes tiesa uzskata, ka no lietas materiāliem ir gūstams apstiprinājums tam, ka visas personas ar invaliditāti, kurām ir pārvietošanās grūtības, atrodas salīdzināmā situācijā. Tādējādi visas personas ar invaliditāti, kurām ir pārvietošanās grūtības, atrodas vienādos un pēc noteikta kritērija salīdzināmos apstākļos.