3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka Valsts sociālo pabalstu likuma 12. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam. Saeima uzskata, ka jēdzieni "persona ar invaliditāti" un "apgrūtināta pārvietošanās" nav tulkojami sašaurināti, tos attiecinot tikai uz tām personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi, bet neattiecinot uz personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi. Iztulkojot apstrīdēto likuma normu atbilstoši 2006. gada 13. decembra Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk - Konvencija), esot skaidrs, ka visām personām ar invaliditāti neatkarīgi no veselības traucējumu rakstura jābūt nodrošinātām vienlīdzīgām iespējām baudīt tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tostarp arī saņemt sociālos pabalstus. Lai arī Konvencijā noteikto pienākumu izpildē esot pieļaujami atšķirīgi atbalsta pasākumi atkarībā no konkrēto veselības traucējumu rakstura, Saeima nesaskata objektīvu un saprātīgu pamatu tādai apstrīdētās likuma normas interpretācijai, ka transporta pabalstu varētu saņemt tikai tās personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ. Saeima uzsver, ka apstrīdētā likuma norma ikvienai personai ar invaliditāti paredz tiesības uz tās funkcionālajiem traucējumiem piemērotu sociālo nodrošinājumu, izskatāmās lietas apstākļos - uz transporta pabalstu, un ka tas pienākas ikvienai personai ar invaliditāti, kurai pārvietošanās ir apgrūtināta. Tiesības pretendēt uz transporta pabalstu liedzot apstrīdētā Ministru kabineta noteikumu norma. Saeima norāda, ka minētā norma izdota, pamatojoties uz Invaliditātes likumu, kas pilnvaro Ministru kabinetu reglamentēt vienīgi prognozējamas invaliditātes, kā arī invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijus, termiņus un kārtību, bet neietver pilnvarojumu noteikt transporta pabalsta piešķiršanas kritērijus.