4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam. Ministru kabinets skaidro, ka transporta pabalsts kopumā, kā arī termins "pārvietošanās grūtības" esot vērtējams, ievērojot tā vēsturisko izcelsmi. Personu ar invaliditāti pārvietošanās grūtību izpratne esot pārņemta no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk - PSRS) laika tiesību sistēmas. Tolaik personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās bija apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ, varējušas saņemt PSRS ražotus motorratiņus un vieglos automobiļus, kas aprīkoti ar rokas vadību. Tā kā PSRS laikā degviela neesot bijusi pieejama brīvajā tirgū, papildus piešķirtajam automobilim personai esot piešķirti arī degvielas taloni par noteiktu summu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas iepriekš iedibinātā pieeja personām ar invaliditāti nepieciešamajam atbalstam iekļauta Latvijas tiesību sistēmā. Proti, medicīniskās indikācijas transporta izdevumu kompensēšanai esot saistītas vienīgi ar pārvietošanās grūtībām fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ. Šī pieeja esot pārņemta, izstrādājot arī Noteikumu Nr. 805 9. pielikumu, proti, norādot veselības traucējumus, kuru gadījumā persona ar invaliditāti var pretendēt uz transporta pabalstu. Pēc Ministru kabineta ieskata, personas ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi, neatrodas tādos pašos apstākļos kā personas ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi. Tāpēc arī attieksme pret šīm personu grupām varot būt atšķirīga. Atšķirība izrietot no personu funkcionālo traucējumu rakstura. Esot uzskatāms, ka personām ar fiziska rakstura veselības traucējumiem pārvietošanās grūtības ir pastāvīgas. Savukārt personām ar garīga rakstura veselības traucējumiem pat vienas un tās pašas slimības gadījumā pārvietošanās grūtības varot izpausties dažādi, turklāt attiecīgie funkcionālie traucējumi neesot pastāvīgi, bet izpaužoties periodiski. Neesot skarts arī tiesiskās paļāvības princips, jo personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi, nevarot būt radusies tiesiskā paļāvība uz transporta pabalsta saņemšanu, jo tām nekad iepriekš neesot bijušas tiesības uz šo pabalstu. Ministru kabinets uzskata, ka valsts ar transporta pabalstu ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu nodrošināt sabiedriskā transporta pieejamību personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi. Savukārt attiecībā uz personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi, valsts savu pozitīvo pienākumu esot izpildījusi ar citiem līdzekļiem, piemēram, nodrošinot bērna invalīda kopšanas pabalstu, asistenta pakalpojumu un piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti, kā arī nodrošinot personām ar I un II grupas invaliditāti tiesības bez maksas izmantot sabiedrisko transportu pilsētas un reģionālās nozīmes maršrutos. Tādējādi esot ievērots saprātīgs līdzsvars starp indivīda un sabiedrības interesēm.