2. Article

Apstrīdētās normas ir izdotas deleģētās likumdošanas ietvaros. Jēdziena "deleģētā likumdošana" izpratne ir nesaraujami saistīta ar varas dalīšanas principu. Demokrātiskā tiesiskā valstī sabiedrībai saistošas uzvedības normas ir tiesīgs izdot tikai atbilstoši tam leģitimēts valsts varas orgāns. Lai normatīvie akti būtu tiesiski, tiem jābūt izdotiem, ievērojot varas dalīšanas principu. Šā principa pamatu veido trīs varas atzari - likumdošanas vara, izpildvara un tiesu vara. Varas dalīšanai starp šiem atzariem ir jānodrošina tas, lai varas īstenošana ne institucionāli, ne personāli nepārklātos vai nesakristu, un to nodrošina varas atzaru līdzsvara un atsvara sistēma. Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdevējs ir Saeima un noteiktos gadījumos pati tauta. Saeima ir konstitucionāls orgāns, kas ir tautas atbilstoši pilnvarots jeb leģitimēts īstenot likumdošanas varu. Tas ir institucionāli un funkcionāli norobežots no izpildvaras. Savukārt izpildvaras funkcija ar Satversmi ir nodota Ministru kabineta kompetencē, un tas ir atbildīgs par likumu īstenošanu. Satversmes 64. pants tieši nenosaka deleģētās likumdošanas procedūru. Šauri interpretējot varas dalīšanas principu, secināms, ka likumdošanas varu var īstenot tikai Saeima un pilsoņu kopums. Tomēr šāda strikta pieeja neatbilstu vajadzībai pēc efektīvas valsts varas funkciju īstenošanas, jo objektīvi pastāvošā nepieciešamība noregulēt sarežģītus un tehniski specifiskus jautājumus nav savietojama ar parlamentārās darbības noteikumiem. Tādēļ ir atzīta vajadzība paredzēt izņēmumu no striktā varas atzaru nošķiršanas nosacījuma un dot iespēju parlamentam noteiktu daļu likumdošanas tiesību deleģēt citam varas atzaram, proti, izpildvarai. Tātad izņēmuma gadījumā likumdevējs var nodot tālāk tam tautas piešķirto pilnvarojumu izdot saistošas tiesību normas. Taču likumdevēja pilnvarotajam orgānam, izspriestajā lietā - Ministru kabinetam, izstrādājot tiesību normas deleģētās likumdošanas ietvaros, ir jāievēro Satversmē un likumā noteiktās robežas. Vienmēr jāņem vērā, ka deleģētā likumdošana ir atkāpe no varas dalīšanas principa, kurš nosaka: likumdošana ir ne tikai parlamenta privilēģija, bet arī parlamenta pienākums. Satversmes tiesa ir atzinusi: lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, pieļaujami izņēmumi no likumdevēja virsvadības principa. Šie izņēmumi izriet no Satversmes. To mērķis ir padarīt likumdošanas procesu efektīvāku, kā arī ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015‑11‑03 21.1. punktu). Tātad likumdevējs tiesību sistēmā noteiktos gadījumos un kārtībā ir tiesīgs deleģēt valdībai tiesības izdot vispārsaistošus normatīvos aktus. Taču pastāv virkne noteikumu, kas ierobežo valdību šo tiesību īstenošanā. Valdība var izdot vienīgi likumam pakārtotus un likumam atbilstošus normatīvus aktus, lai sekmētu likumu īstenošanu dzīvē. To panāk, noteikumos konkretizējot tās likuma normas, kuru īstenošana prasa detalizētāku reglamentāciju. Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanā (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000‑07‑0409 secinājumu daļas 5. punktu). Tātad visi subjekti, kas nav parlaments, ir strikti juridiski ierobežoti vispārsaistošu normu izdošanā. Vispirms jābūt likumdevēja tiešam deleģējumam šādas normas izdot, bet, šo deleģējumu īstenojot, ir precīzi jāievēro tā robežas, kā arī varas dalīšanas un likumības principi. Taču arī likumdevēja rīcības brīvība, tam deleģējot citiem valsts orgāniem tiesības izdot vispārsaistošus normatīvos aktus, ir visai ierobežota. Satversmes tiesa savā judikatūrā ir uzsvērusi virkni kritēriju, kas likumdevējam jāņem vērā, piešķirot šādu pilnvarojumu. Izskatāmajā lietā ir būtiski tas, ka: 1) likumdevējs nav tiesīgs nodot izpildvarai izlemšanai jebkuru jautājumu. Ir jautājumi, kurus var izlemt tikai parlaments pats. Piemēram, par ikviena tāda svarīga un nozīmīga valsts un sabiedrības dzīves jautājuma reglamentāciju, kuros nepieciešama konceptuāla izšķiršanās un politiska diskusija, jālemj likumdevējam pašam (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010‑40‑03 10.1. punktu); 2) likumdevēja pilnvarojumam jābūt konkrētam, proti, skaidri noteiktam (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015‑11‑03 23.4. punktu). Parlamentam ir deleģējošajā likuma normā skaidri jānosaka "kompetentām institūcijām doto pilnvaru apjoms un to īstenošanas veids, ņemot vērā noteiktā līdzekļa leģitīmo mērķi" (Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002‑01‑03 secinājumu daļa). Saeima gan savā viedoklī apstiprina, ka Ministru kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir rīkojies dotā pilnvarojuma ietvaros. Tomēr pieaicinātā persona Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz paša pilnvarojuma nepilnībām, skatot to kopsakarā ar citām Ārstniecības likuma normām (sk. lietas materiālu 4. sēj. 120. lp.). Mēs piekrītam Sprieduma tekstam līdz 15.1. punktam, kura gala secinājumā pausta atziņa: "Tādēļ Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmā daļa interpretējama tādējādi, ka pacienta nāves gadījumā atlīdzība par viņam radīto kaitējumu izmaksājama citai personai." Taču mēs nepiekrītam 15.2. punkta gala secinājumam: "Tādējādi ar Pacientu tiesību likuma 16. panta trešo daļu Ministru kabinets bija pilnvarots citstarp noteikt kārtību, atbilstoši kurai miruša pacienta mantinieki ir tiesīgi pieprasīt un saņemt no Ārstniecības riska fonda atlīdzību par mirušajam pacientam nodarīto kaitējumu."