3. Article

Sprieduma 14. punktā ir teikts: "[J]a likumdevēja dotajā pilnvarojumā lietots vārds "kārtība", tas nepārprotami norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu. Tādēļ Ministru kabineta noteikumos, kuri izdoti, pamatojoties uz šādi formulētu pilnvarojumu, nevar būt iekļautas materiālo tiesību normas, kas veidotu jaunas, pilnvarojumā neparedzētas tiesiskās attiecības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007‑04‑03 20. punktu, 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012‑22‑0103 18. punktu un 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015‑11‑03 23.3. punktu)." Mēs uzskatām, ka Ministru kabinets, nosakot miruša pacienta mantinieku tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, ir izveidojis pilnvarojumā neparedzētas tiesiskās attiecības. 3.1. No lietas materiāliem var secināt, ka Pacientu tiesību likuma 16. un 17. pants ietver miruša pacienta tuvinieku tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda pacienta nāves gadījumā, jo gan Ministru kabinets savā atbildes rakstā, gan Saeima savā viedoklī norāda, ka pacienta nāves gadījumā tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda ir mirušā pacienta tuviniekiem (sk. lietas materiālu 2. sēj. 138.-142. lp. un 4. sēj. 114.-118. lp.). Savukārt apstrīdētās normas paredz, ka tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda pacienta nāves gadījumā ir pacienta mantiniekiem, proti, jebkurai personai, kas līdz ar atlīdzības prasījuma iesniegumu var iesniegt arī apliecību par laulātā mantas daļu vai mantojuma apliecību. Atbilstoši Civillikuma 390. pantam mantošana iespējama pēc 1) likuma; 2) mantojuma līguma vai 3) testamenta. Saskaņā ar Civillikuma 391. pantu personas likumiskie mantinieki ir viņa laulātais, radinieki un adoptētie, kuri atbilstoši Civillikuma 403.-415. pantam manto noteiktā kārtībā, kas pamatota ar radniecības veidu un tās pakāpju tuvumu. Turpretim testamentārie un līgumiskie mantinieki var nebūt pacienta tuvinieki. Civillikuma 422. pants paredz, ka testators var brīvi noteikt rīcību ar viņa mantu, ievērojot neatņemamās daļas tiesīgo mantinieku tiesības. Tāpat atbilstoši Civillikuma 639.-645. pantam arī līgumiskās mantošanas gadījumā persona ir tiesīga piešķirt mantojuma tiesību jebkurai personai pēc tās ieskata. Tādējādi Ministru kabinets, apstrīdētajās normās paredzot tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda ikvienam mirušā pacienta mantiniekam, nav ievērojis Ārstniecības riska fonda mērķi - lai atlīdzību pacienta nāves gadījumā saņemtu viņa tuvinieki - un līdz ar to arī likumdevēja doto pilnvarojumu. Saskaņā ar apstrīdētajām normām atlīdzību var saņemt pat juridiskās personas, piemēram, tādā gadījumā, ja pacients daļu savas mantas būtu ar testamentu novēlējis augstākās izglītības iestādei, kurā ieguvis izglītību. Arī pieaicinātā persona Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektore Mg. iur. Kristīne Zīle savā viedoklī norāda, ka par personas mantiniekiem ne vienmēr kļūst tās laulātais, radinieki vai adoptētie, proti, tuvinieki. 3.2. Turklāt ar apstrīdētajām normām pacienta tuviniekiem ir radīti papildu, likumā neparedzēti šķēršļi atlīdzības saņemšanai, proti, lai mirušā pacienta tuvinieki varētu saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, viņiem ir jāpieņem pacienta atstātais mantojums. Saskaņā ar Civillikuma 382. panta pirmo teikumu mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. Savukārt atbilstoši Civillikuma 705. pantam ar mantojuma iegūšanu uz mantinieku pāriet ne tikai mantojuma atstājēja tiesības, bet arī visas viņa saistības, izņemot tīri personiskās. Tādējādi persona, pieņemot mantojumu, ne tikai iegūst mantojuma atstājēja mantu un prasījuma tiesības, bet arī uzņemas visas tās mantojuma atstājēja saistības, kuras pēc sava rakstura nav tīri personiskas. Tādēļ mirušā pacienta tuvinieki var izvēlēties nepieņemt mantojumu gadījumā, ja mantojuma atstājēja saistību slogs tiem būtu par smagu. Tas nozīmē, ka šādos gadījumos tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda tiek liegtas tādu iemeslu dēļ, kuri nav saistīti ar ārstniecības personu civiltiesisko atbildību. Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007‑04‑03 19. punktu). Pārvaldes kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nevar ietvert tiesību normas, kas bez likumdevēja pilnvarojuma veidotu jaunas tiesiskās attiecības un ierobežotu pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007‑04‑03 16. punktu). Konkrētajā gadījumā Ministru kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir piešķīris tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda arī tādām personām, kuras nav mirušā pacienta tuvinieki, kā arī ierobežojis mirušā pacienta tuvinieku tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, nosakot likumā neparedzētus papildu priekšnoteikumus šīs atlīdzības saņemšanai. Tādējādi Ministru kabinets ir pārkāpis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas, piešķirot miruša pacienta mantiniekiem tiesības pieprasīt un saņemt no Ārstniecības riska fonda atlīdzību par mirušajam pacientam nodarīto kaitējumu.