4. Article

Nekustamā īpašuma nodoklim ir fiskāls mērķis - apmierināt budžeta vajadzības. Savukārt paaugstinātam nekustamā īpašuma nodoklim par lauksaimniecībā izmantojamas zemes neapstrādāšanu ir arī sociāls mērķis - motivēt nekustamā īpašuma īpašnieku apstrādāt lauksaimniecībā izmantojamo zemi, bet, ja tas to nedara jeb rīkojas "sociāli nevēlami", apgrūtināt ar papildu nodokļa saistību. Šāds nodoklis sasniegtu savu sociālo mērķi, ja nodokļa maksātājs varētu pakārtot savu darbību nodokļa regulējumam. Lai nodokļa maksātājs varētu pakārtot savu darbību nodokļa regulējumam, nodokļa saistības noteikšanai jābūt tiesiski paredzamai. Tiesiska paredzamība neaptver tikai iespēju matemātiski aprēķināt nodokļa maksājumu, bet visupirms saprast, vai un kā nodokļa maksātājam ir jāpakārto sava darbība. Aplūkojamā gadījumā valsts ar nekustamā īpašuma nodokļa papildlikmi ir iecerējusi sagaidīt no nekustamā īpašuma īpašnieka, lai tas rīkotos sabiedrībā sociāli pieņemami un apstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemi (vismaz reizi gadā līdz kārtējā gada 1. septembrim tajā veiktu pļaušanu, zāles novākšanu vai sasmalcināšanu un izkliedēšanu). Taču šādas papildlikmes attiecināšana uz iepriekšējo taksācijas gadu nesasniedz savu mērķi, ja nekustamā īpašuma īpašnieks lauksaimnieciskā gada sākumā ir mainījies un tam vairs nav nekāda tiesiska sakara ar sava bijušā īpašuma apsaimniekošanu. Tad nodoklis kļūst vienkārši par fiskālu papildmaksājumu, kura iestāšanos nodokļa maksātājs nevarēja paredzēt, jo tā piemērošanas faktiskā sastāva apstākļus vairs nevarēja ietekmēt. Citiem vārdiem sakot, nekustamā īpašuma īpašnieks, kurš atsavinājis savu lauksaimniecībā izmantojamo zemi pavasarī, nav vairs noteicējs pār tā apsaimniekošanu un stāvokli 1. septembrī, bet tomēr atbilstoši likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 6. panta pirmās daļas otrajam teikumam ir nodokļa parādnieks par lauksaimniecības zemes neapstrādāšanu. Šādas situācijas noregulējums ir netaisnīgs. Tiesību norma nesamērīgi ierobežo Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu.