4. Article

Atbilstoši Nekustamā īpašuma nodokļa likuma (turpmāk - Īpašuma nodokļa likums) regulējumam nekustamā īpašuma nodokļa maksātāji ir īpašnieki neatkarīgi no tā, vai īpašums tiem pieder reālās vai domājamās daļās. Visos gadījumos fiziskajai personai piederošā īpašuma lielums, proti, nodokļa objekts un tā kadastrālā vērtība, ir konkrēti identificējams. Īpašuma nodokļa likuma 2. panta ceturtā daļa noteic, ka katrs kopīpašnieks maksā nodokli atbilstoši savai domājamai daļai. Ekonomikas ministrija skaidro, ka nekustamā īpašuma nodoklis ir konkrēts procents no nodokļa objekta kadastrālās vērtības (sk. Sprieduma 5. punktu). Rīgas dome norāda, ka attiecībā uz dzīvokļa īpašumos nesadalītām daudzdzīvokļu mājām nav taisnīgi kā vienīgo kritēriju piemērot to dzīvošanai izmantojamo telpu platību, kurās persona ir deklarēta. Dzīvokļa īpašums un dzīvokļa īpašumos nesadalītas mājas esot atšķirīgi nodokļa objekti. Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (turpmāk - VARAM) uzskata, ka abas personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Šādam viedoklim nepiekrīt nedz Ekonomikas ministrija, nedz arī Finanšu ministrija un Tieslietu ministrija. Kā jau norādīts, Satversmes tiesa konstatēja, ka pastāv salīdzināmas personu grupas, tomēr, turpinot vērtēt apstrīdētajā normā noteiktās atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi, tā secināja, ka Rīgas dome ir norādījusi uz objektīvām nodokļa maksātāju atšķirībām saistībā ar izraudzīto nodokļa objektu (sk. Sprieduma 13.3. punktu). Šāds tiesas secinājums nav saprotams. No vienas puses, tiesa konstatējusi, ka lietā ir salīdzināmas personu grupas un attieksme pret tām ir atšķirīga. Savukārt, no otras puses, meklējot atšķirīgās attieksmes objektīvo un saprātīgo pamatu, tiesa secināja, ka attiecīgās grupas nav salīdzināmas, jo starp tām esot objektīvas atšķirības. Tādējādi tiesa pēc būtības piekrīt gan Rīgas domes, gan VARAM viedoklim, ka lietā aplūkojamie nekustamā īpašuma nodokļa maksātāji neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tādējādi Spriedumā veidojas juridiska pretruna. Tiesa ir vadījusies no pašas atziņām, kas tika definētas lietā par pienākumu maksāt solidaritātes nodokli. Tomēr minētajā lietā tiesa secināja, ka nodokļa subjekts un objekts paši par sevi nerada vienlīdzības principa pārkāpumu, proti, atšķirīga attieksme pret salīdzināmajām grupām izriet no noteiktajām nodokļa likmēm (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 23. punktu). Tādējādi nevaram piekrist tiesas secinājumiem, kuri izdarīti Sprieduma 13. punktā, kas nonāk pretrunā ar Sprieduma 10. punktā secināto.