5. Article

Līdzīgi kā solidaritātes nodokļa lietā arī šoreiz izspriestajā lietā atšķirīgā attieksme pret salīdzināmām grupām veidojas saistībā ar šīm grupām noteiktām atšķirīgām nodokļa likmēm. Proti, īpašniekam, kuram pieder nekustamā īpašuma domājamā daļa, ir tiesības uz samazināto nodokļa likmi vienīgi par 30 kvadrātmetriem uz katru deklarēto personu. Kā jau norādīts, dzīvokļa īpašniekam šāds ierobežojums netiek piemērots. Līdz ar to var veidoties, piemēram, tāda situācija, ka personas dzīvo dažādās mājās esošos vienādas platības dzīvokļos un katra deklarēta savā dzīvoklī, bet vienai personai attiecīgais dzīvoklis pieder kā domājamā daļa, otrai - kā dzīvokļa īpašums. Tātad var būt tā, ka šīs personas maksā atšķirīgu nekustamā īpašuma nodokli par vienādu platību, proti, nodokļa objektu saistībā ar tā kadastrālo vērtību. Pašvaldībai, izspriestās lietas apstākļos nosakot samazināto nekustamā īpašuma nodokļa likmi, bija rūpīgi jāizvērtē iecerētā regulējuma atbilstība Satversmei, citstarp arī tās 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības principam. Lietas materiālos nav atrodama informācija par to, ka Rīgas dome būtu salīdzinājusi minētās nodokļa maksātāju grupas un apzinājusies Satversmes 91. panta prasību attiecināmību uz apstrīdēto regulējumu. Kā jau tika norādīts, Rīgas dome šādu salīdzināmo grupu esību vispār nav saskatījusi, bet pie abām minētajām grupām piederošos nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus uzskatījusi par atšķirīgiem un nesalīdzināmiem subjektiem. Tāds viedoklis ir pretrunā ar Īpašuma nodokļa likuma jēgu un sistēmu (sk. šo atsevišķo domu 3. punktu). Ja nodokļa maksāšanas pienākums ir noteikts konkrētam subjektu lokam un balstīts uz noteiktu nodokļa objektu, tad arī atšķirīgu samazināto nodokļa likmju piemērošanai jābūt objektīvi pamatotai (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 27.1. punktu).