6. Article

Satversmes tiesa, izvērtējot apstrīdētās normas leģitīmo mērķi, konstatēja, ka Rīgas dome norāda uz šādiem statistikas datiem: pirms apstrīdētās normas izdošanas Rīgā bijuši aptuveni 39 tūkstoši dzīvokļu, kuros nebija deklarēta nevienas personas dzīvesvieta. Dzīvokļu īpašnieki parasti liedzot īrniekiem deklarēt šajos īpašumos savu dzīvesvietu. Tāpēc Rīgā trūkstot brīvu dzīvojamo platību un personām esot ierobežotas iespējas deklarēt savu dzīvesvietu. Var secināt, ka Rīgas dome, pamatojot tās izraudzīto risinājumu, ir balstījusies uz datiem par mājokļu skaitu Rīgā, par deklarēto personu skaitu, kā arī par dzīvojamā fonda apmēru uz vienu iedzīvotāju. Rīgas dome norāda, ka samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes noteikšana, balstoties uz trim kritērijiem, proti, īpašuma kadastrālo vērtību, telpu platību un deklarēto personu skaitu, nodrošina to, ka cilvēki deklarējas pašvaldībā, līdz ar to pašvaldība iegūst iedzīvotāju ienākuma nodokli no deklarētajiem iedzīvotājiem un tādējādi tiek veicināta īpašnieku vēlme gan izīrēt dzīvokļus, gan pieļaut personu deklarēšanos tajos. Tieslietu ministrija vērsa Satversmes tiesas uzmanību uz šādu apstākli: ja apstrīdētais regulējums sekmē daudzdzīvokļu māju sadalīšanu dzīvokļa īpašumos, tad tas ir valsts politikas jautājums, kas nav risināms vienas pašvaldības līmenī. Ministrija izteica nopietnas šaubas par to, vai pieņēmums, ka šāds regulējums uzlabo īres tirgu, ir apstiprināts ar faktiem. Tieslietu ministrija savā viedoklī minējusi virkni apsvērumu, kas norāda uz plašākiem sistēmiskiem jautājumiem, kuri nav pašvaldības kompetencē (sk. Sprieduma 7. punktu). Dziļāk analizējot apstrīdētās normas ietekmi uz nekustamā īpašuma tirgus situāciju Rīgā un valstī kopumā - jo Rīgā pieņemtie risinājumi atbalsojas visā valstī -, varētu rasties jautājums par apstrīdētās normas atbilstību likuma mērķim, kā arī jautājums par to, vai ir bijis pilnvarojums lemt tieši par šādu, proti, Rīgā izraudzīto nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas politiku. Var piekrist tiesas secinājumam, ka tad, ja persona deklarē dzīvesvietu noteiktas pašvaldības teritorijā, attiecīgā pašvaldība gūst ieņēmumus arī no šīs personas iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem un līdz ar to tiek veicināta pašvaldības funkciju īstenošana. Tomēr uzskatām, ka tiesai, lai tā precīzi atklātu ierobežojuma leģitīmo mērķi konkrētajā lietā, bija nepieciešams izvērtēt arī Tieslietu ministrijas sniegtos argumentus tam, ka apstrīdētās normas darbība Rīgas pašvaldībā var negaidīti ietekmēt plānoto konkrētā nodokļa politikas rezultātu valsts līmenī. Taču tiesa aprobežojās ar tā apgalvojuma akceptēšanu, ka apstrīdētais regulējums mudina cilvēkus deklarēties Rīgā un līdz ar to Rīgas pašvaldībai ir lielāki budžeta ieņēmumi, kas veicina sabiedrības labklājību (sk. Sprieduma 13. punktu).