7. Article

Ievērojama vieta spriedumā atvēlēta statistikas datiem. Tie tiek izmantoti gan pamatošanai, ka izraudzītais samazinātās nodokļa likmes piemērošanas kritērijs - 30 kvadrātmetru - ir saprātīgs risinājums, gan arī akceptēšanai, ka citu, alternatīvu risinājumu nav, jo jebkurš no tiem prasītu pārāk lielus administratīvos resursus nodokļa aprēķināšanai un iekasēšanai. Uzskatām, ka statistikas dati nav pietiekams pamats atšķirīgas attieksmes noteikšanai demokrātiskā tiesiskā valstī. Statistika noteikti nedrīkst būt vienīgais arguments, kas attaisno atšķirīgu attieksmi. Balstoties uz statistikas datiem par dzīvojamo platību uz vienu personu pašvaldībā, nedrīkst izdarīt pieņēmumu, ka ikviena persona, kas deklarēta domājamās daļās sadalītā nekustamā īpašumā, faktiski izmanto ne vairāk kā 30 kvadrātmetrus dzīvojamās platības, un uz šā pieņēmuma pamata paredzēt atšķirīgu attieksmi pret daudziem attiecīgajā pašvaldībā esošo nekustamo īpašumu īpašniekiem. Šāds vispārinājums acīmredzami neatbilst sociālajai realitātei, proti, fiziskās personas atkarībā no to ekonomiskajām iespējām un ģimenes stāvokļa apdzīvo dažāda lieluma dzīvojamo platību. Personas brīvu izvēli dzīvot lielākā vai mazākā dzīvoklī, vienalga, vai tas juridiski noformēts kā patstāvīgs īpašuma tiesību priekšmets vai arī kā kopīpašums, aizsargā cilvēktiesības - gan tiesības uz īpašumu, gan tiesības uz privāto dzīvi, gan tiesības uz mājokli. Ja vienai īpašumā deklarētai personai piekrītošā dzīvojamā platība saistībā ar nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākumu tiek ierobežota ar 30 kvadrātmetriem, tad netiek ņemtas vērā ikvienas personas tiesības atbilstoši savām ekonomiskajām iespējām brīvi izvēlēties mājokli, citstarp arī tā lielumu. Satversmes tiesa acīmredzot par būtisku argumentu lietā ir atzinusi Rīgas domes sniegto skaidrojumu, ka tieši tā informācija, kas ir pašvaldības rīcībā attiecībā uz daudzdzīvokļu mājām, kuras nav sadalītas dzīvokļa īpašumos, esot ērti izmantojama samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes piemērošanā. Tiesa ir piekritusi domes viedoklim, ka, lai gan nodokļa aprēķinā tiek ņemts vērā katram nodokļa maksātājam piederošo domājamo daļu skaits, par nodokļa objektu joprojām ir uzskatāma visa dzīvokļa īpašumos nesadalītā daudzdzīvokļu māja, nevis domājamā daļa vai konkrētās personas lietošanā esošās telpas (sk. Sprieduma 16.2. punktu). Mēs nepiekrītam šādiem argumentiem, jo, kā jau norādījām, nekustamā īpašuma nodokļa objekts ir arī domājamā daļa (sk. šo atsevišķo domu 3. punktu). Turklāt Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka nodokļa administrēšanas vienkāršība nevar būt par pamatu atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret vienādos apstākļos esošām personu grupām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 27.2. punktu). Lai gan administrēšanas procesa praktiskie aspekti ir apsvērums, kas ņemams vērā, nosakot jebkāda nodokļa administrēšanas kārtību, tomēr tie nav tāds objektīvs kritērijs, kas pats par sevi attaisnotu atšķirīgu izturēšanos pret kādu konkrētu nodokļa maksātāju grupu. Tieslietu ministrija un Ekonomikas ministrija savās atbildēs ir norādījušas uz tādiem iespējamiem samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes piemērošanas kārtības variantiem, kas dzīvokļa īpašumos nesadalītu daudzdzīvokļu māju īpašniekus nenostādītu nevienlīdzīgā situācijā ar dzīvokļu īpašniekiem. Šos iespējamos risinājumus tiesa noraidīja, norādot, ka tie prasītu vairāk resursu un nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Mūsuprāt, laikā, kad informāciju var iegūt par dažādiem objektiem un dažādos veidos, tostarp aktīvāk iesaistot pašus nodokļa maksātājus, ir grūti nonākt pie minētā tiesas secinājuma. Tas izspriestās lietas apstākļos neveicina tādu laikmetam atbilstošu risinājumu meklēšanu, kuri nodrošinātu lielāku vienlīdzību īpašnieku vidū. Tādējādi pastāv citi, alternatīvi līdzekļi, ar kuriem varētu sasniegt atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi.