8. Article

Atšķirīga attieksme pret kādu personu grupu būtu pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja tai būtu juridiski objektīvs un saprātīgs pamats. No lietas materiāliem var saprast, ka dažas pieaicinātās personas un tiesa par tādu uzskata kopīpašuma īpašo tiesisko statusu. Tiesa norādīja uz Civillikuma 1067. pantu, kas noteic, ka kopīpašuma tiesības ir īpašuma tiesību aprobežojums. Neapšaubāmi, kopīpašumu kā īpašuma formu raksturo tam piekritīgā specifika. Tomēr nav skaidrs, kā šī īpašuma forma pati par sevi varētu attaisnot Rīgas domes izraudzītos kritērijus samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes piemērošanai un kā šie kritēriji atbilst Īpašuma nodokļa likumam, saskaņā ar kuru kopīpašuma gadījumā personai jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis atbilstoši tai piederošajai domājamai daļai un tās kadastrālajai vērtībai. Vēl neskaidrāks izspriestajā lietā attiecībā uz vienlīdzības principa ievērošanu ir tiesas arguments, ka kopīpašnieks varot izbeigt kopīpašuma attiecības un tādējādi izvairīties no nevienlīdzīgās attieksmes (sk. Sprieduma 17.3. punktu). Ir jāņem vērā, ka Civillikuma normās noteiktais regulējums par to, ka kopīpašnieks var izbeigt kopīpašuma attiecības, ne vienmēr atbilst sociālajai realitātei kopīpašumā esošas daudzdzīvokļu mājas gadījumā. Tiesību norma nav izprotama atrauti no sociālās realitātes. Ja tiesa konstatē salīdzināmās personu grupas, kuras ir pakļautas atšķirīgai attieksmei, un cenšas noskaidrot, vai atbilstoši vienlīdzīgo tiesību principam šai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, tā nedrīkst nonākt līdz tādam secinājumam, ka atšķirīgā attieksme ir saprātīga tādēļ, ka personas varētu mēģināt mainīt to pazīmi, pēc kuras šī attieksme pret tām noteikta. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un Satversmes 105. panta pirmajam teikumam. Ineta Ziemele Sanita Osipova Artūrs Kučs Rīgā 2018. gada 1. novembrī