105. Article — paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan

arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Satversmes 105. pants nosaka visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja pastāvētu skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Turklāt prasījumam ir jābūt tādam, ko var uzskatīt par tiesisku. Īpašuma tiesības ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu). Tiesības saņemt līgumā paredzētos maksājumus ir uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta izpratnē (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.1. punktu). 18.3. Atbilstoši Satversmes vienotības principam Satversmes tiesai, lai gan izskatāmā lieta ir ierosināta par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 105. pantam, jāņem vērā arī vispārējie tiesību principi un citās Satversmes normās ietvertās tiesības. Izskatāmās lietas sakarā būtiska nozīme ir Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošajam no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajam tiesiskās paļāvības principam. Tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, proti, persona var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktā laika periodā tiks saglabātas un reāli īstenotas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). Tomēr šis princips valstij neliedz tiesiskā veidā grozīt pastāvošo regulējumu. Šādā gadījumā ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt radusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 4. punktu un 2015. gada 6. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014‑35‑03 11. punktu). 18.4. Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir pienākums pildīt saistības, kas tai izriet no līguma par pievienošanos Eiropas Savienībai. Proti, līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sastāvdaļu. Saskaņā ar šo līgumu Latvijai ir saistoši arī Eiropas Savienības institūciju pieņemtie normatīvie akti. Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā šo aktu interpretācija ir saistoša, piemērojot nacionālos normatīvos aktus, lai novērstu iespējamās pretrunas starp Latvijas un Eiropas Savienības tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 24.2. punktu un 2018. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑12‑01 13. punktu). Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir atzīts, ka tad, kad dalībvalstis nosaka pasākumus Eiropas Savienības tiesību īstenošanai, tām jāievēro vispārējie šo tiesību principi, tostarp tiesiskās paļāvības princips (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 14. septembra sprieduma apvienotajās lietās C‑181/04 līdz C-183/04 "Elmeka", ECLI:EU:C:2006:563, 31. punktu). Tiesības atsaukties uz šo principu ir ikvienam tiesību subjektam, kuram kāda valsts iestāde radījusi pamatotas cerības, kas balstītas uz konkrētiem solījumiem. Tādā gadījumā jāpārbauda, vai attiecīgās iestādes rīcība ir radījusi tiesību subjektam pamatotu paļāvību un vai šī paļāvība ir atzīstama par tiesisku (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 9. jūlija sprieduma lietā C‑183/14 "Salomie and Oltean", ECLI:EU:C:2015:454, 44. un 45. punktu). 18.5. Noskaidrojot Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, ir jāievēro Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Satversmes 105. pants ir konkretizējams un piemērojams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu un 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 9.1. punktu). Tādējādi attiecībā uz Satversmes 105. panta saturu Satversmes tiesa ņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru Konvencijas Pirmā protokola 1. panta piemērošanā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesiskās paļāvības principam var būt nozīme, konstatējot, vai konkrētajā gadījumā pastāv tādas tiesības, kuru aizsardzība paredzēta Konvencijas Pirmā protokola 1. pantā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 20. novembra sprieduma lietā "Pressos Compania Naviera S.A. and Others v. Belgium", pieteikums Nr. 17849/91, 31. punktu). "Īpašums" var būt vai nu "eksistējošs īpašums", vai līdzekļi, ieskaitot prasījumus, attiecībā uz kuriem pieteicējs var pamatot, ka tam ir vismaz tiesiska paļāvība uz efektīvu īpašuma tiesību iegūšanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 22. janvāra sprieduma lietā "Bulves AD v. Bulgaria", pieteikums Nr. 3991/03, 57. punktu). Tādējādi tiesiskās paļāvības principam var būt nozīme, nosakot arī to, vai apstrīdētā norma skar tādas tiesības, kas uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta izpratnē. Šā panta tvērumā ietilpst arī tādas mantiska rakstura tiesības, uz kurām personai ir radusies tiesiskā paļāvība. 19. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. pantā ietvertajām pamattiesībām, proti, tiesībām uz īpašumu, visupirms nepieciešams noskaidrot, kas izskatāmajā lietā uzskatāms par īpašuma tiesību objektu un vai apstrīdētā norma šādas tiesības ierobežo. 19.1. Lauku attīstības plāns līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim paredzēja, ka gadījumā, ja atbalsta saņēmējs mirst periodā, kurā ir spēkā noslēgtais līgums par priekšlaicīgās pensijas saņemšanu, viņa ikmēneša pensiju par atlikušo periodu turpina izmaksāt personai, kurai saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem ir apstiprinātas mantojuma tiesības. Atbilstoši Lauku attīstības plāna 9.3. nodaļā noteiktajam Pasākuma juridiskais pamats ir Regulas Nr. 1257/1999 IV sadaļa (10.-12. pants) un Regulas Nr. 817/2004 4. nodaļa (7.-10. pants). Satversmes tiesai izskatāmajā lietā ir jāvērtē Pasākuma ietvaros saņemtā atbalsta mantošanas juridiskā daba, ievērojot Eiropas Savienības tiesību aktos ietverto tiesisko regulējumu un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru. Eiropas Savienības Tiesas Spriedumā ir secināts, ka Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. pants liedz dalībvalstīm veikt pasākumus, kas ļautu mantot tādu priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu kā izskatāmajā lietā aplūkotais. No minētajiem Regulas Nr. 1257/1999 pantiem, tos vērtējot Pasākuma mērķu kontekstā, izriet, ka lauku saimniecības atdevējam piešķiramais atbalsts ir pakļauts nosacījumiem, kuri raksturo stingri personisku saikni ar pašu lauku saimniecības atdevēju, un ka līdz ar to šie panti ir jāsaprot tādējādi, ka tie neļauj dalībvalstīm paredzēt minētā atbalsta mantošanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 39. punktu). Galvenais šā atbalsta mērķis ir ekonomisks stimuls gados vecākiem lauksaimniekiem agrāk pārtraukt savu darbību (apstākļos, kādos viņi parasti to nedarītu), nevis lauku saimniecības atdevēja ienākuma papildināšana. Līdz ar to priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsts, ņemot vērā tā personisko raksturu, lauku saimniecības atdevēja nāves gadījumā nevar tikt nodots viņa mantiniekiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 45. punktu). Tomēr Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. pantu nevar uzskatīt par tādām Eiropas Savienības tiesību normām, kas ir pietiekami skaidras, lai personas būtu varējušas saprast, ka dalībvalstīm ir aizliegts paredzēt priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošanu. Rīkojoties saskaņā ar Regulas Nr. 1257/1999 44. panta 2. punktu, Eiropas Komisija 2004. gada 30. jūlijā apstiprināja Lauku attīstības plānu, kurā bija paredzēts, ka priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsts ir mantojams (sk. Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 55. un 56. punktu). Priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta saņēmēju mantinieki savas mantojuma tiesības pamatojuši ar dalībvalsts normatīvo regulējumu, kura saturu apstiprināja Eiropas Komisija un no kura neizrietēja acīmredzamas pretrunas ar Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. pantu. Arī līgumos par priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta piešķiršanu, kas noslēgti starp Lauku atbalsta dienestu un lauksaimniekiem, kuri atdevuši savu saimniecību apmaiņā pret priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu, tika paredzētas tiesības šo atbalstu mantot. Šajos apstākļos Eiropas Savienības Tiesa secinājusi, ka paļāvība, kas šiem mantiniekiem pamatoti varēja rasties attiecībā uz viņu mantojuma tiesību likumīgumu, ir atzīstama par tiesisku (sk. Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 64. un 65. punktu). Savukārt Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmē pieņemtie secinājumi par to, ka minētais atbalsts nav mantojams, bija adresēti tikai dalībvalstīm un to rezultātā nav izdarīti grozījumi tiesiskajā regulējumā, kas paredzēja priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošanas iespēju, līdz tam brīdim, kad tika pieņemta apstrīdētā norma (sk. Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 70. punktu). 19.2. Satversmes 105. panta tvērumā ietilpst tiesības uz normatīvajā aktā noteiktu valsts tiešo atbalstu konkrētas naudas summas veidā, ja ir izpildītas noteiktas normatīvo aktu prasības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 8.-10. punktu). Saimniecības atdevēja tiesības saņemt maksājumus Pasākuma ietvaros atbilstoši Noteikumu Nr. 1002 un Regulas Nr. 1257/1999 normām, kā arī ar Lauku atbalsta dienestu noslēgtajiem līgumiem ir uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu. Lauku attīstības plāna 12.3.2. apakšnodaļas sadaļas "Priekšlaicīgā pensionēšanās" "a" apakšpunkts tiešā veidā noteica, ka šīs tiesības ir mantojamas. Ievērojot šā sprieduma iepriekšējā punktā minēto, Lauku attīstības plāna 12.3.2. apakšnodaļas sadaļas "Priekšlaicīgā pensionēšanās" "a" apakšpunkta noteikums "Ja atbalsta saņēmējs mirst periodā, kurā ir spēkā noslēgtais līgums par priekšlaicīgās pensijas saņemšanu, viņa ikmēneša pensiju par atlikušo periodu turpina izmaksāt personai, kurai saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem ir apstiprinātas mantojuma tiesības" tika pienācīgā kārtībā saskaņots ar Eiropas Komisiju un tādējādi saimniecības atdevēju mantiniekiem radās tiesiskā paļāvība uz to, ka tiesības saņemt maksājumus Pasākuma ietvaros ir mantojamas. Savukārt tas, ka ar Lauku atbalsta dienestu tika noslēgti līgumi par priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta piešķiršanu, varēja tikai pastiprināt gan šos līgumus parakstījušo lauksaimnieku, gan viņu mantinieku paļāvību uz to, ka Noteikumos Nr. 1002 paredzētā atbalsta mantošana ir likumīga (sk. Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 59. punktu). Lietas materiālos ir mantojuma apliecība, kurā kā pieņemtā mantojuma sastāvdaļa norādīts arī priekšlaicīgās pensijas kapitāls - noteikta naudas summa (sk. lietas materiālu 1. sēj. 17. lp.). No lietas materiāliem izriet arī tas, ka saimniecības atdevējam Pasākuma ietvaros piešķirto atbalstu turpināja izmaksāt viņa mantiniekiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 21. lp.). Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka, slēdzot līgumu par atbalsta piešķiršanu Pasākuma ietvaros, personas (gan saimniecības atdevējs, gan arī viņa mantinieki) varēja paļauties uz Pasākuma ietvaros piešķirto maksājumu pāreju saimniecības atdevēja mantiniekiem. Tādējādi konkrētajos apstākļos arī saimniecības atdevēja mantinieku tiesības pēc viņa nāves saņemt priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta maksājumus Pasākuma ietvaros ir uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu. Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets iepriekš minētās tiesības ir ierobežojis, liedzot saimniecības atdevēja mantiniekiem turpmāk saņemt atbalsta maksājumus Pasākuma ietvaros. Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo tādas saimniecību atdevēju mantinieku tiesības, kuras ietilpst pamattiesību uz īpašumu tvērumā. Tātad apstrīdētā norma ierobežo personām Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības. 20. Tiesības uz īpašumu nav absolūtas. Satversmes 105. panta trešais teikums paredz, ka tās var ierobežot, bet vienīgi saskaņā ar likumu. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vārds "likums" nav interpretējams gramatiski un aptver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus to formālajā nozīmē, bet arī citus ārējos normatīvos aktus, ja vien tie: 1) izdoti, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām; 3) ir pietiekami skaidri formulēti, lai persona varētu izprast no tiem izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas, kā arī šie normatīvie akti nodrošina aizsardzību pret to patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu un 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 14. punktu). Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 23. punktu). Apstrīdētā norma pieņemta 2015. gada 14. aprīlī, atsaucoties uz Lauku attīstības likuma 5. panta septīto daļu, kas pilnvaro Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā tiek administrēts un uzraudzīts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauksaimniecībai, un kārtību, kādā tiek administrēts un uzraudzīts valsts un Eiropas Savienības atbalsts lauku un zivsaimniecības attīstībai (sk. Ministru kabineta 2015. gada 14. aprīļa sēdes protokola Nr. 20 41. punktu). Apstrīdētā norma publicēta oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" 2015. gada 16. aprīlī [sk.: Latvijas Vēstnesis, 2015. gada 16. aprīlis, Nr. 74 (5392)] un stājusies spēkā 2015. gada 30. aprīlī. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis un arī lietā nav materiālu, kas radītu šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta normatīvajos aktos noteiktā kārtībā, publicēta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Apstrīdētā norma ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Savukārt tas, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums pēc būtības ir pieļaujams, jāizvērtē, noskaidrojot, vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 21. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). 21.1. Ja ir noteikts tiesību ierobežojums, tad pienākums uzrādīt un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Ministru kabinetam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014‑05‑01 18. punktu). Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir novērst Noteikumu Nr. 1002 neatbilstību Regulas Nr. 1257/99 normām, kā arī ievērot Eiropas Savienības un Latvijas finanšu līdzekļu lietderīgas un efektīvas izlietošanas principu (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 83. lp.). Atbildes rakstā uzsvērts arī citu lauksaimniecības nozarē strādājošo finansiālais ieguvums no pieteikšanās atbalstam citu pasākumu ietvaros (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj 84. lp.). Savukārt apstrīdētās normas projekta anotācijā minēts, ka, ieviešot Pasākumu, praksē citstarp veidojušās tādas situācijas, ka atbalsta saņēmējs ir atdāvinājis saimniecību saviem mantiniekiem un pēc viņa nāves saimniecības pārņēmēji Pasākuma ietvaros saņēma arī mantoto atbalstu vai tā daļu. Šādos gadījumos atbalsts neesot izlietots lietderīgi un neesot sasniegts Pasākuma mērķis - veicināt lauku saimniecību pārņemšanu un attīstību, nomainot un uzlabojot to menedžmentu un iesaistot tajās jaunus un ekonomiski aktīvus cilvēkus. 21.2. Kaut arī Eiropas Komisija 2004. gada 30. jūnijā ir atzinusi Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu par atbilstošu Regulai Nr. 1257/1999, tomēr Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmē tika secināts, ka Lauksaimniecības garantiju fonda finansējums nav attiecināms uz priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošanu (sk. protokola 10. punktu lietas materiālu 1. sēj. 94. lp.). Arī Eiropas Savienības Tiesa uz izskatāmajā lietā uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu ir atbildējusi, ka Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz dalībvalstīm, īstenojot šos pantus, veikt pasākumus, kas ļautu mantot Pasākuma ietvaros piešķirto atbalstu. Būtiska demokrātiskas tiesiskas valsts principa sastāvdaļa ir tiesiskās sistēmas vienotība. Proti, valstī ir jāpastāv savstarpēji saskaņotām tiesību normām, kas harmoniski darbojas vienotas tiesību sistēmas ietvaros. Tas vienlīdz attiecas arī uz Latvijas - Eiropas Savienības dalībvalsts - tiesību normu atbilstību Eiropas Savienības tiesībām, kas ir Latvijas tiesību sastāvdaļa. Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka Eiropas Savienības tiesību normas ir savietojamas tikai ar tādu nacionālo tiesību sistēmu, kura atbilst demokrātiskas tiesiskas valsts prasībām (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2002-18-01 secinājumu daļas 6. punktu). Eiropas Savienības Tiesa izskatāmajā lietā ir atzinusi, ka dalībvalstij, īstenojot Eiropas Savienības tiesības, ir rīcības brīvība lemt par grozījumiem savā tiesiskajā regulējumā, atbilstoši kuram personas var mantot priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu (sk. Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 66. punktu). Demokrātiskas tiesiskas valsts princips nosaka valstij pienākumu nodrošināt, lai priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsts tiktu izmaksāts tiesiskā, Eiropas Savienības tiesību normām atbilstošā veidā. Apstrīdētajā normā paredzētais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar mērķi novērst Noteikumu Nr. 1002 neatbilstību Regulas Nr. 1257/99 normām. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība. 21.3. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ar mērķi aizsargāt sabiedrības labklājību var saprast arī nepieciešamību valsts rīcībā esošos finanšu līdzekļus izmantot pēc iespējas lietderīgāk un saprātīgāk (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. maija sprieduma lietā Nr. 2011-14-03 17.4. punktu). Ekonomiski nelietderīgās prakses turpināšana - atbalsta izmaksa saimniecības atdevēju mantiniekiem - var nelabvēlīgi ietekmēt citus lauksaimniekus, samazinot tiem paredzētos atbalsta maksājumus (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 83. lp. un tiesībsarga viedokli lietas materiālu 1. sēj. 134. lp.). Tātad, ņemot vērā minēto, par apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi ir atzīstama arī visas sabiedrības, tostarp citu lauksaimnieku, labklājības aizsardzība, novēršot Noteikumu Nr. 1002 pretrunas ar Regulas Nr. 1257/99 normām, kā arī nelietderīgu Eiropas Savienības un Latvijas Republikas finanšu līdzekļu izmantošanu. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - Satversmes 116. pantā noteiktā demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība un sabiedrības labklājības aizsardzība. 22. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam un tādējādi noskaidrot: 1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, tas ir, vai ar apstrīdēto normu var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, tas ir, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto kaitējumu. Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu un 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-03 12. punktu). 23. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmos mērķus. Tādējādi Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai, pārtraucot maksājumus Pasākuma ietvaros personām, kuras attiecīgo atbalstu saņem mantojumā, var novērst Noteikumu Nr. 1002 pretrunas ar Regulas Nr. 1257/99 nosacījumiem, kā arī Eiropas Savienības un valsts līdzekļu nelietderīgu izlietošanu. 23.1. Pieņemot apstrīdēto normu, ir ievēroti Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmes secinājumi. Apstrīdētā norma ir saskanīga ar Eiropas Savienības Tiesas Spriedumā ietverto atzinumu, ka Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. pants liedz dalībvalstīm veikt pasākumus, kas ļautu mantot priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu. Tādējādi ar apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību ierobežojumu tiek sasniegts mērķis aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu, jo pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsts tiek izmaksāts Eiropas Savienības tiesību normām atbilstošā veidā. 23.2. No lietas materiāliem izriet, ka Pasākums nav bijis pietiekami efektīvs un nav ievērojami veicinājis tā mērķu sasniegšanu (sk. Valsts kontroles viedokli lietas materiālu 121. lp.). Apstrīdētā norma novērš Eiropas Savienības un valsts finanšu līdzekļu nelietderīgu izmantošanu un dod iespēju ietaupīt gandrīz divus miljonus euro, tas ir, summu, kas pārsniedz līdz šim saimniecības atdevēju mantiniekiem jau izmaksāto summu (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 80. lp.). Konkrētajā gadījumā Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir pamatoti ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums sekmē arī sabiedrības labklājību, jo pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās ietaupītos līdzekļus var izmantot arī citiem atbalsta pasākumiem. Ņemot vērā minēto, Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai. 24. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2. punktu). Satversmes tiesa nevar aizstāt normatīvā akta izdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko tiesisko regulējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu). Valstij ir tiesības noteikt savu lauksaimniecības politiku, citstarp izvēloties arī prioritāri atbalstāmās programmas un līdzsvarojot dažādiem lauksaimniekiem piešķiramo atbalstu. Valsts nav tiesīga turpināt lauksaimnieku mantinieku atbalstīšanu uz Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. pantam neatbilstošas tiesību normas pamata. Eiropas Savienības fondu un Latvijas Republikas līdzekļu izmantošana citu lauksaimniecības nozarē strādājošo atbalstam tādā apmērā, kāds līdz 2021. gadam netiks izmaksāts saimniecības atdevēju mantiniekiem, nav iespējama citādā veidā kā vien pieņemot apstrīdēto normu. Ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas Spriedumā sniegto atbildi uz Satversmes tiesas uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu, proti, to, ka Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. pants liedz dalībvalstīm veikt pasākumus, kas ļautu mantot atbalstu Pasākuma ietvaros, attiecīgās Noteikumu Nr. 1002 normas turpmākās pretrunas ar Regulas Nr. 1257/99 10.-12. pantu varēja novērst vienīgi izdodot apstrīdēto normu. Tāpēc Satversmes tiesa piekrīt Ministru kabineta norādījumam, ka konkrētajā gadījumā leģitīmo mērķu sasniegšanai nebija iespējams izvēlēties citus līdzekļus, bet varēja vien pārtraukt atbalsta izmaksu tā saņēmēja mantiniekiem. Tādējādi nav saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem būtu iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus vismaz tādā pašā kvalitātē. 25. Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajiem mērķiem, jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. 25.1. Saimniecības atdevēja mantinieki ir personas, kuras nav līguma par atbalsta piešķiršanu Pasākuma ietvaros puses. Uz to vērsusi uzmanību arī Eiropas Savienības Tiesa (sk. Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 64. punktu). Turpretim saimniecības atdevējam un pārņēmējam, kuri ir minētā līguma puses, normatīvie akti izvirza virkni prasību. Tā saskaņā ar Regulas Nr. 1257/99 11. panta 1. punktu persona, kas nodod saimniecību citai personai: noteikti pārtrauc jebkādu komerciālu lauksaimniecisko darbību, taču var turpināt nodarboties ar nekomerciālo lauksaimniecību un paturēt lietošanā ēkas; nav jaunāka par 55 gadiem, bet brīdī, kad saimniecība tiek nodota citai personai, vēl nav sasniegusi parasto pensijas vecumu; pirms saimniecības nodošanas citai personai ir desmit gadus nodarbojusies ar lauksaimniecību. Nosacījumus atbalsta piešķiršanai Pasākuma ietvaros saimniecības atdevējam paredz arī Lauku attīstības plāns. Ja saimniecības atdevējs atbilst Lauku attīstības plānā noteiktajiem kritērijiem, viņš var saņemt ikmēneša pensiju 15 gadus no lēmuma - apstiprinājuma brīža -, bet ne ilgāk kā līdz 75 gadu vecuma sasniegšanai. Savukārt saimniecības pārņēmējs atbilstoši Regulas Nr. 1257/99 11. panta 2. punktam nomaina lauku saimniecības vadītāju vai arī pārņem visu atbrīvoto zemi vai daļu no tās. Pārņēmējam saimniecības ekonomiskā dzīvotspēja ir jāuzlabo noteiktā laika posmā un atbilstoši konkrētiem nosacījumiem, jo īpaši ņemot vērā pārņēmēja profesionālās iemaņas un kompetenci, zemes platību un darba apjomu vai ienākumus, reģionu un ražošanas veidu. Konkrētus kritērijus saimniecības pārņēmējam nosaka arī Lauku attīstības plāns. No minētā izriet, ka atbalsts Pasākuma ietvaros tiek piešķirts lauku saimniecības atdevējam par priekšlaicīgu aiziešanu pensijā un viņa personisko izšķiršanos pilnībā pārtraukt saimniecisko darbību atbilstoši nosacījumiem, kas ir cieši saistīti ar pašu lauksaimnieku, nevis kādām citām personām. Galvenais šā atbalsta mērķis nav saimniecības atdevēja ienākuma papildināšana. Uz to norādījusi arī Eiropas Savienības Tiesa (sal. ar Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 45. punktu). Savukārt personas, kuru pamattiesības ierobežo apstrīdētā norma, proti, saimniecības atdevēja mantinieki, nav bijušas saistītas ar norādītajiem normatīvajos aktos paredzētajiem kritērijiem, nedz arī pierādījušas savu atbilstību kādām šo normatīvo aktu prasībām. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas norādītajam, ka atbalsts Pasākuma ietvaros ir pielīdzināms kompensācijai par īpašumu, kura pienākas gan saimniecības atdevējam, gan arī viņa mantiniekiem. Uz to citstarp norāda arī konkrēts pirkuma līgums, kurā minētā īpašuma pārdošanas summa ir daudz mazāka par Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta apmēru (sk. lietas materiālu 1. sēj. 29. un 30. lp.). Jāņem vērā, ka saimniecības atdevējam ir tiesības rīkoties ar savu īpašumu pēc saviem ieskatiem un tas tiek atsavināts uz patstāvīga darījuma pamata. Savukārt saimniecības dāvinājuma gadījumā saimniecības atdevēja mantiniekiem ir tiesības izprasīt no apdāvinātā viņiem piekrītošās neatņemamās mantojuma daļas, ievērojot Civillikuma noteikumus. 25.2. No apstrīdētās normas izstrādes dokumentiem un Ministru kabineta atbildes raksta izriet, ka apstrīdētā norma pieņemta, lai novērstu nacionālajā tiesiskajā regulējumā esošās pretrunas ar Eiropas Savienības tiesību aktiem. Ja Eiropas Komisija konstatē, ka atbalsta izmaksa Pasākuma ietvaros neatbilst Regulas Nr. 1257/99 prasībām, tā var pieprasīt no dalībvalsts neatbilstoši izmaksāto summu, kā arī piemērot uzrēķinu (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 83. lp.). Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka saimnieciskās darbības subjektiem nav pamata paļauties uz to, ka, īstenojot Eiropas Savienības tiesības, dalībvalstis negrozīs tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram personas var mantot priekšlaicīgās pensionēšanās atbalstu (sk. Eiropas Savienības Tiesas Sprieduma 66. punktu un 2009. gada 22. oktobra sprieduma lietā C-449/08 "Elbertsen", ECLI:EU:C:2009:652, 45. punktu). Arī publisko tiesību līgumos par atbalsta piešķiršanu Pasākuma ietvaros ir iekļauts noteikums par valsts tiesībām mainīt atbalsta saņemšanas kārtību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 15. un 16. lp.). Satversmes tiesa piekrīt izskatāmajā lietā Ministru kabineta norādītajam, proti: ar Eiropas Savienības tiesībām pretrunā esošais tiesiskais regulējums ir grozāms tādā veidā, ka atbalsta izmaksa Pasākuma ietvaros tiek pārtraukta. 25.3. Norādītajos apstākļos nav tiesiska pamata attiecībā uz saimniecības atdevēja mantiniekiem, kuru īpašumā nonācis Pasākuma ietvaros piešķirtais atbalsts, turpināt nevis viņiem, bet citai personai piešķirtā priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta maksājumus, kuru veikšanu liedz Eiropas Savienības tiesību normas. Ministru kabinets, pārtraucot atbalsta sniegšanu Pasākuma ietvaros nevis pilnībā - lai gan sakarā ar Pasākuma neefektivitāti šādu risinājumu ierosinājusi Valsts kontrole -, bet tikai attiecībā uz vienu tādu personu grupu, kuras nav līguma par atbalsta piešķiršanu Pasākuma ietvaros puse, un turklāt neprasot, lai minētās personas atmaksā iepriekš saņemto atbalstu, ir samērīgi līdzsvarojis dažādu personu intereses. Tādējādi labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā ietvertā saimniecības atdevēju mantinieku pamattiesību ierobežojuma, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Ministru kabineta 2015. gada 14. aprīļa noteikumus Nr. 187 "Grozījums Ministru kabineta 2004. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1002 "Kārtība, kādā ieviešams programmdokuments "Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.-2006. gadam""" par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele