12. Article

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Dr. iur. Aldis Lieljuksis - piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmei vērtējama, pamatojoties uz Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertajiem tiesību normas kvalitātes standartiem. Blanketo normu tiesiskais sastāvs esot noskaidrojams, ņemot vērā citu normatīvo tiesību aktu regulējumu. Tādēļ apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvā puse esot noskaidrojama, ņemot vērā Operatīvās darbības likuma normas. Augstākā tiesa savā 2017. gada 31. janvāra spriedumā lietā Nr. SKK-41/2017 esot secinājusi, ka apstrīdētajā noteikumu normā norādītās ierīces operatīvās darbības pasākumu traucēšanai ir sevišķā veidā veicamiem operatīvās darbības pasākumiem speciāli radītu vai pielāgotu ierīču kategorijā ietilpstošu ierīču paveids, nevis cita stratēģiskas nozīmes preču kategorija. A. Lieljuksis uzskata, ka minētajam Augstākās tiesas secinājumam nevar piekrist, jo Ministru kabineta noteikumi, proti, zemāka juridiskā spēka normatīvais tiesību akts, nevar paplašināt Krimināllikuma normā tieši noteiktu objektu. Ierīces elektronisko sakaru traucēšanai neesot paredzētas informācijas ieguvei, tāpēc tās tehniski atšķiroties no elektronisko sakaru kontroles līdzekļiem. Sarunu noklausīšanās traucēšana neesot Operatīvās darbības likumā paredzēts pasākums, tās īstenošanai neesot nepieciešama tiesneša vai prokurora kontrole. Atbilstoši Ministru kabineta 2011. gada 1. februāra noteikumiem Nr. 93 "Noteikumi par speciālo radiolīdzekļu izmantošanas kārtību un tehniskajām prasībām to darbībai" elektronisko sakaru traucēšanas līdzekļus varot izmantot tikai valsts drošības iestādes savu funkciju īstenošanai. Saskaņā ar šo Ministru kabineta noteikumu normām tādā gadījumā, ja elektroniskie sakari tiek traucēti ilgāk par vienu stundu, attiecīgajai valsts drošības iestādei esot pienākums informēt par to sabiedrību. Šis atklātības aspekts būtiski nošķirot attiecīgās darbības no sevišķā veidā veicamiem operatīvās darbības pasākumiem, kuri notiekot slepenībā. Sarunu noklausīšanās traucēšanas darbību veikšanai nepieciešamās ierīces nevarot atzīt par sevišķā veidā veicamiem operatīvās darbības pasākumiem speciāli radītu vai pielāgotu ierīču paveidu, neraugoties uz Saraksta 10A905 sadaļas struktūru. Lielas jaudas traucētājierīces varot radīt kaitējumu ne tikai atsevišķiem sakaru līdzekļu lietotājiem, bet arī citām personām, tādēļ šādas ierīces būtu iekļaujamas Sarakstā, taču tās neesot paredzētas sevišķā veidā veicamu operatīvās darbības pasākumu īstenošanai. Turklāt atrastajai Pieteikuma iesniedzēja rīcībā bijušajai ierīcei līdzīgas iekārtas tiekot izmantotas arī citiem mērķiem, piemēram, izglītības iestādes audzēkņu sakaru bloķēšanai mācību procesa ietvaros vai teātros izrāžu laikā. Tās varot izmantot arī uzņēmēji, lai aizsargātu savu komercnoslēpumu. A. Lieljuksis apšauba to, ka absolūts aizliegums iegādāties un lietot mazas jaudas traucētājierīces ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Ņemot vērā tehnoloģisko progresu, esot nepieciešams nošķirt individuāli lietojamas traucētājierīces no tādām traucētājierīcēm, kuras var radīt kaitējumu visai sabiedrībai. A. Lieljuksis uzskata, ka izdarītie grozījumi apstrīdētajās normās liecina par to, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma iepriekš neaptvēra tādas iekārtas, kas paredzētas sevišķā veidā veicamu operatīvās darbības pasākumu traucēšanai. A. Lieljuksis pieļauj, ka Drošības policijas norīkotais eksperts atrasto Pieteikuma iesniedzēja rīcībā bijušo ierīci klasificējis, pamatojoties uz Drošības policijas iekšējo terminoloģiju, kurā jēdziena "operatīvās darbības pasākums" saturs esot atšķirīgs. Turklāt no Drošības policijas norīkotā eksperta atzinuma izrietot, ka konkrētā ierīce ir divējāda pielietojuma ierīce, proti, tāda ierīce, kas paredzēta gan operatīvās darbības pasākumu veikšanai, gan šādu pasākumu traucēšanai. Operatīvās darbības pasākumu traucēšana neesot Operatīvās darbības likumā noteikta kā operatīvais pasākums, taču, iespējams, šādas darbības varētu tikt klasificētas kā operatīvās darbības pasākumi valsts drošības iestāžu iekšējos normatīvajos aktos. Tiesas sēdē A. Lieljuksis uzsvēra, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma Pieteikuma iesniedzējam piemērota nepareizi. Šajā normā esot paredzēta kriminālatbildība tikai par tādu iekārtu un ierīču aprites aizlieguma pārkāpšanu, ar kurām var īstenot sevišķā veidā veicamas operatīvās darbības. No Operatīvās darbības likuma izrietot, ka sevišķā veidā veicamie operatīvās darbības pasākumi ir vērsti uz aktīvu informācijas iegūšanu un saglabāšanu, kā arī operatīvu iekļūšanu, lai nodrošinātu citu operatīvās darbības pasākumu īstenošanu. Tomēr apstrīdētā Krimināllikuma norma esot skaidra, bet to pašu nevarot teikt par apstrīdēto noteikumu normu. Secinājumu daļa