3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma atbilst Satversmes 90. un 92. pantam. Atbildes rakstā Saeima norāda, ka prasības, ko attiecībā uz krimināltiesības reglamentējošu tiesību normu kvalitāti izvirza Satversmes 92. panta otrais teikums, ir augstākas nekā tās, kas izvirzītas Satversmes 90. pantā. Tādēļ apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstība abām minētajām Satversmes normām konkrētajā gadījumā vērtējama kopsakarā, pamatojoties uz tiesību normas kvalitātes prasībām, kuras izriet no Satversmes 92. panta otrā teikuma. Pieteikuma iesniedzējs neesot izteicis iebildumus pret apstrīdētās Krimināllikuma normas pieņemšanas procesu. Proti, viņš esot izteicis iebildumus tikai pret procesu, kādā tika pieņemts 2009. gada 10. septembra likums "Grozījumi Krimināllikumā", ar kuru Krimināllikumā iekļauts 237.1 pants, taču šā likuma normas izskatāmajā lietā neesot apstrīdētas. Krimināllikuma 237.1 panta otrā daļa apstrīdētajā redakcijā izteikta ar 2012. gada 13. decembra likumu "Grozījumi Krimināllikumā", kurš pieņemts un izsludināts Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā. Atbilstoši Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk arī - ECT) judikatūrai tiesību normu nevarot atzīt par neatbilstošu Satversmei tikai tādēļ vien, ka šīs normas saturs ir noskaidrojams tās interpretācijas ceļā. Apstrīdētā Krimināllikuma norma esot blanketa norma, kuras tiesiskā sastāva pazīmes meklējamas citos tiesību aktos vai tiesu praksē. Apstrīdētā Krimināllikuma norma paredzot atbildību par konkrēta veida stratēģiskas nozīmes preču aprites aizlieguma pārkāpšanu. Stratēģiskas nozīmes preču aprites noteikumi esot ietverti Stratēģiskas nozīmes preču aprites likumā, kas citstarp pilnvarojot Ministru kabinetu izdot Sarakstu un nosakot aizliegumu fiziskajām personām iegādāties, glabāt un lietot Sarakstā minētās sevišķā veidā veicamiem operatīvās darbības pasākumiem speciāli radītas vai pielāgotas iekārtas, ierīces vai instrumentus (redakcijā, kas bija spēkā no 2011. gada 1. oktobra līdz 2016. gada 26. aprīlim). No Sarakstā ietvertā preču uzskaitījuma izrietot tas, ka ierīces operatīvās darbības pasākumu traucēšanai ir sevišķā veidā veicamiem operatīvās darbības pasākumiem speciāli radītu vai pielāgotu ierīču paveids, nevis cita stratēģiskas nozīmes preču kategorija. Tā apstrīdētās Krimināllikuma normas saturu likumdošanas procesa ietvaros vairākkārt skaidrojuši arī Tieslietu ministrijas pārstāvji un tiesībsargs. Tādējādi saskaņā ar Stratēģiskas nozīmes preču aprites likuma 5.1 panta pirmo daļu redakcijā, kas bija spēkā no 2011. gada 1. oktobra līdz 2016. gada 26. aprīlim, bijusi aizliegta arī operatīvās darbības pasākumu traucēšanai paredzētu ierīču aprite. Persona esot varējusi saprātīgi paredzēt, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā noteiktā kriminālatbildība var iestāties arī par operatīvās darbības pasākumu traucēšanai paredzētas ierīces, proti, plaša frekvenču diapazona trokšņu ģeneratora, glabāšanu. Saeima papildus norāda: lai atzītu personu par vainīgu apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, ir jākonstatē noziedzīgā nodarījuma subjektīvā puse, proti, tas, ka persona apzinājusies savu rīcību un vēlējusies veikt šajā normā minētās darbības. Saskaņā ar Stratēģiskas nozīmes preču aprites likuma 11. pantu persona šaubas par konkrētās preces statusu varot novērst, vēršoties Komitejā. Tādējādi tiekot novērsta iespējamība, ka par vainīgu attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā tiek atzīta tāda persona, kura nav apzinājusies savas rīcības kaitīgumu. Līdz ar to apstrīdētā Krimināllikuma norma esot pietiekami skaidra un saprotama, lai persona, ja nepieciešams, pēc atbilstošām konsultācijām, varētu izsecināt, par kādām darbībām tā tiks saukta pie kriminālatbildības saskaņā ar šo normu. Ar 2015. gada 12. novembra likumu "Grozījumi Krimināllikumā" tieša norāde uz operatīvās darbības pasākumu traucēšanai paredzētu ierīču aprites aizliegumu Krimināllikuma 237.1 panta otrajā daļā esot iekļauta tādēļ, lai nostiprinātu jau iepriekš apstrīdētajā Krimināllikuma normā paredzēto atbildību. Minētie grozījumi paši par sevi nenozīmējot to, ka šī preču kategorija pirms to pieņemšanas neietilpa apstrīdētās Krimināllikuma normas tiesiskajā sastāvā vai ka šī norma bija neskaidra. Turklāt šīs normas saturs esot skaidrots tiesu praksē un tas, ka kriminālatbildība iestājas par Sarakstā ietverto operatīvās darbības pasākumu traucēšanai paredzēto ierīču aprites aizlieguma pārkāpšanu, esot konsekventi atzīts vēl pirms minēto grozījumu spēkā stāšanās. Pēc Saeimas ieskata, tiesu praksē jau bija izveidojies skaidrs priekšstats, ka apstrīdētās Krimināllikuma normas tiesiskais sastāvs aptver arī operatīvās darbības pasākumu traucēšanai paredzētu ierīču aprites aizlieguma pārkāpšanu. Tātad no tiesu prakses esot skaidri izsecināms apstrīdētās Krimināllikuma normas saturs un tvērums. Tiesas sēdē Saeimas pārstāve Ilze Tralmaka papildus norādīja, ka stratēģiskas nozīmes preces uzskaitītas trijos sarakstos: pirmkārt, divkāršās pielietojamības preču sarakstā, kuru nosaka Regula Nr. 428/2009, otrkārt, Eiropas Savienības Kopējā militāro preču sarakstā un, treškārt, Noteikumu Nr. 645 pielikumā ietvertajā sarakstā. Tā esot vispārpieņemta prakse, ka Saeima pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus attiecībā uz tehniska rakstura jautājumiem, ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību. Lai saprastu, kādas preces saskaņā ar apstrīdēto Krimināllikuma normu ir atļauts un kādas nav atļauts glabāt, personai nevajagot būt operatīvās darbības ekspertam, turklāt informācija par operatīvās darbības līdzekļiem un metodēm neesot vispārpieejama. Apstrīdētās Krimināllikuma normas izpratne nekādā gadījumā neesot balstīta uz to, ka personai būtu jāzina, kādus operatīvās darbības pasākumus var veikt ar tās rīcībā esošu ierīci. Tas, vai konkrēta pieteikuma iesniedzējam izņemtā ierīce ir vai nav stratēģiskas nozīmes prece, esot prakses jautājums, kas noskaidrojams katrā konkrētajā lietā.