11. Article

Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātie vispārējie tiesību principi, tostarp tiesiskas valsts princips (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 15.1. punktu). Tiesiskas valsts principa materiālā izpratne paredz pamattiesību vispārsaistošā rakstura atzīšanu un to aizsardzību. Satversmes ievada ceturtā rindkopa noteic, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska [..] valsts balstās uz cilvēka cieņu. Cilvēka cieņa un katra indivīda vērtība ir pamattiesību būtība. Tāpēc demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam, tās piemērojot, ir jārespektē cilvēka cieņa (sk.: Barak A. Human Dignity: The Constitutional Value and the Constitutional Right. Cambridge: Cambridge University, 2015, p. 108). Cilvēka cieņa kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Tā ir jāaizsargā gan attiecībās starp valsti un cilvēku, gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan arī pēc cilvēka nāves, proti, arī pēc cilvēka nāves pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valstij jāaizsargā cilvēka cieņa, identitāte un integritāte gan cilvēka dzīves laikā, gan arī pēc viņa nāves (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 13. janvāra sprieduma lietā "Elberte pret Latviju", iesniegums Nr. 61243/08, 142. punktu). Tādēļ, piemēram, arī Latvijas Krimināllikuma 139. un 228. pantā ir paredzēta kriminālatbildība par noziedzīgiem nodarījumiem pret mirušas personas ķermeni, kapa un līķa apgānīšanu. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa uzsvērusi, ka ar cilvēka cieņas neaizskaramību, kas ir visu pamattiesību pamatā, būtu pretrunā tas, ka cilvēkam pēc nāves tiktu atņemta cieņa vai viņa ķermenis varētu tikt pazemots. Valsts pienākums aizsargāt cilvēka cieņu nebeidzas līdz ar cilvēka nāvi (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 1971. gada 24. februāra lēmumu lietā 1 BvR 435/68). Cilvēka cieņas aizsardzība pēc nāves ir balstīta arī uz kultūras un reliģijas tradīcijām, kas ietvertas Satversmes ievada piektajā rindkopā minētajā latviskajā dzīvesziņā. Latvijas kultūras kanonā, kas citstarp ir kultūras vērtību apkopojums, kā vērtība iekļauta arī kapu kopšanas tradīcija. Kā norādīts kanonā, kapsētas ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm. Tās ne tikai kalpo kā mirušo atdusas vietas, bet arī apliecina vēlmi un vajadzību izrādīt cieņu saviem mirušajiem tuviniekiem. Daudzviet mirušo apglabāšanas vietas tiek uzskatītas par svētām. Īpaša kapu kopšanas izpausme ir kapu svētki, kas ietver gan publiskus, gan individuālus atceres rituālus. Tie apliecina un uztur vērtības, sekmē cilvēku piederību vietējai kopienai (sk.: Mellēna M. Kapu kopšanas tradīcija. Pieejams: https://kulturaskanons.lv/). Satversmes ievada piektā rindkopa noteic, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā veido [..] vispārcilvēciskās vērtības. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem. Šīs vispārcilvēciskās vērtības, tostarp cilvēka cieņa, noteic to, ka pēc cilvēka nāves viņš ir jāapbedī un šis pienākums visupirms gulstas uz mirušā cilvēka tuviniekiem. Latvijā tradicionāli apbedīšana tiek veikta, mirušos cilvēkus apglabājot kapsētās. Cilvēka cieņa ietver arī personas tiesības lemt par savu ķermeni. Tas nozīmē, ka ir respektējama cilvēka dzīves laikā izteiktā griba tikt apbedītam noteiktā veidā vai pēc nāves ziedot savu ķermeni zinātniskiem pētījumiem. Līdz ar to demokrātiskai tiesiskai valstij ir pienākums, regulējot ar miruša cilvēka apbedīšanu saistītus jautājumus, aizsargāt cilvēka cieņu arī pēc viņa nāves.