14. Article

Jūrmalas pilsētas dome atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktais maksājums gan esot nosaukts par nomas maksu, bet faktiski esot samaksa par sniegto pakalpojumu un šādu samaksu pašvaldība esot tiesīga pieprasīt saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 21. panta pirmās daļas 14. punkta "g" apakšpunktu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 32.-33. lp.). Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Jūrmalas pilsētas domes pieprasītā maksa par kapavietu pēc būtības atbilst samaksai par pakalpojumu. 14.1. Jūrmalas pilsētas dome atbildes rakstā norāda, ka ar nomas līguma noslēgšanu personai tiek piešķirta atļauja veikt apbedījumus noteiktā vietā - nomātajā kapavietā vai dzimtas kapavietā. Tātad ar šo līgumu personai tiekot piešķirtas tiesības individuāli izmantot publisku lietu. Savukārt maksa par kapavietas izmantošanu esot noteikta, lai kompensētu izdevumus, kas pašvaldībai rodas, pildot tās autonomajā kompetencē nodoto funkciju - izveidot un uzturēt kapsētas. Šī maksa neesot noteikta peļņas nolūkā, lai gūtu papildu līdzekļus pašvaldības budžetā. Turklāt saņemtā samaksa pilnībā nesedzot attiecīgos izdevumus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 33.-38. lp.). Augstākā tiesa ir atzinusi, ka kapsētām ir publiskas lietas statuss (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2015. gada 20. novembra lēmuma lietā Nr. SKA-1427/2015 7. punktu). Publiskās lietas parasti ir sabiedriski izmantojamas, proti, tās bez īpašas atļaujas var izmantot neierobežota sabiedrības daļa. Tomēr atsevišķos gadījumos sabiedrības tiesības izmantot publisku lietu var tikt ierobežotas, piešķirot tās izmantošanas tiesības kādai konkrētai personai vai personām. Tādā gadījumā lieta iegūst sevišķi izmantojamās publiskās lietas statusu (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 22. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-101/2010 16.1. punktu). Lieta savu īpašo statusu kā publiska lieta iegūst ar piešķīrumu, kam seko faktiskā lietas izmantošana tam mērķim, kuram tā piešķirta. Juridiskajā literatūrā skaidrots, ka publiskas lietas individuālai jeb speciālai izmantošanai nepieciešama individualizēta atļauja, kas izdota administratīvā akta vai administratīvā līguma formā (sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A., Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 244. lpp.). Lai gan kapsētas ir visiem pieejamas un izmantojamas bez īpašas atļaujas, tomēr noteiktu kapavietu izmanto tikai konkrēta persona, kurai piešķirtas tās izmantošanas tiesības. Tādējādi, lai izpildītu apbedīšanas pienākumu, atsevišķi kapsētas iecirkņi - kapavietas vai dzimtas kapavietas - var tikt nodoti konkrētu personu sevišķā lietošanā ar tiesībām tikt apglabātām šajos iecirkņos vai apbedīt tajos savus piederīgos (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2015. gada 20. novembra lēmuma lietā Nr. SKA-1427/2015 8. punktu). Tātad apstrīdētajā Saistošo noteikumu Nr. 27 20. punktā ir noteikta maksa par piešķīrumu individuāli izmantot publisku lietu. 14.2. Likuma "Par pašvaldībām" 21. panta pirmās daļas 14. punkts paredz pašvaldībai tiesības noteikt maksu par pakalpojumiem, ja tas nav aizliegts vai noteikts ar likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem. Saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 3. maija noteikumu Nr. 333 "Kārtība, kādā plānojami un uzskaitāmi ieņēmumi no maksas pakalpojumiem un ar šo pakalpojumu sniegšanu saistītie izdevumi, kā arī maksas pakalpojumu izcenojumu noteikšanas metodika un izcenojumu apstiprināšanas kārtība" 10. punktu maksas pakalpojuma izcenojums ietver visas izmaksas, kuras rodas, sniedzot šo pakalpojumu. Likuma "Par pašvaldībām" 21. panta pirmās daļas 14. punktā noteikts, ka pašvaldības dome ir tiesīga noteikt maksu par šādiem pakalpojumiem: 1) pašvaldības zemes, cita nekustamā un kustamā īpašuma lietošanu (iznomāšanu); 2) pašvaldības dzīvojamā un nedzīvojamā fonda īri (nomu); 3) pašvaldības ūdensvada un kanalizācijas lietošanu; 4) pašvaldības piegādāto siltumenerģiju; 5) sadzīves atkritumu savākšanu; 6) licenču (atļauju) izsniegšanu; 7) citiem pakalpojumiem. Likuma "Par pašvaldībām" 21. panta pirmās daļas 14. punktā norādītie pakalpojumi ir vērsti uz to, lai citstarp nodrošinātu un aizsargātu ikviena pašvaldības iedzīvotāja tiesības uz veselību, tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, kā arī ļautu īstenot dažādas ekonomiskās intereses. Maksas par pakalpojumu noteikšanas mērķis ir segt pašvaldības ieguldījumu izdevumus par savu iekārtojumu izbūvi, radīšanu, uzlabošanu, atjaunināšanu un attīstīšanu, kas rada to lietotājiem labākus to lietošanas apstākļus (sk.: Seer R. Finanzverfassungsrechtliche Grundlagen der Steuerrechtsordnung. In: Seer R., Hey J., Montag H. Steurrecht. 22., neu bearbeitete Auflage. Köln: Schmidt, 2015, S. 44.). Likuma "Par pašvaldībām" 21. panta pirmās daļas 14. punktā norādītie pakalpojumi nav salīdzināmi ar pašvaldības piešķīrumu izmantot noteiktu kapavietu, jo kapavietas piešķiršana ir būtiska tieši mirušā cilvēka cieņpilnai apbedīšanai. Vispārcilvēciskās vērtības, tostarp cilvēka cieņa, pieprasa, ka pēc nāves tuviniekiem ir pienākums apbedīt mirušo cilvēku, un kapavietas piešķiršana ir nepieciešams priekšnoteikums tam, lai būtu nodrošināta apbedīšanas pienākuma izpilde. Pašvaldības rīcība, piešķirot personai kapavietu, pēc sava rakstura nav pakalpojums, jo pastāv apbedīšanas pienākums, kas tuviniekiem neparedz izvēles iespējas, proti, mirušā cilvēka ķermeni, guldot kapā, ir jāapbedī kapsētā. Tas, ka pašvaldība pieprasa maksu par kapavietas piešķiršanu kā maksu par pakalpojumu, ir pretrunā ar noteikumu, ka arī pēc cilvēka nāves pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu. Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka kapavietas piešķiršana nav pakalpojums, par kuru pašvaldības dome saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 21. panta pirmās daļas 14. punktu būtu tiesīga noteikt samaksu. 14.3. Tiesībsargs, kā arī pieaicinātā persona Saeima uzskata, ka Jūrmalas pilsētas domes noteiktā "nomas maksa" pēc būtības ir pašvaldības nodeva (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4.-5. un 69. lp.). Analizējot Saistošo noteikumu Nr. 27 20. punktā noteiktā maksājuma tiesisko dabu, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments atzinis, ka Jūrmalas pilsētas domes noteiktā maksa pēc savas dabas uzskatāma par pašvaldības nodevu (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2015. gada 20. novembra lēmuma lietā Nr. SKA-1427/2015 8. punktu). Satversmes tiesa pārbaudīs, vai pašvaldība bija tiesīga noteikt nodevu par kapavietas izmantošanu. Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 10. panta pirmajā daļā noteikts, ka pašvaldību nodevas ir tiesīgas uzlikt vietējās pašvaldības ar saviem saistošajiem noteikumiem. Šā paša likuma 2. panta ceturtā daļa nosaka: ja vietējo pašvaldību saistošajos noteikumos ir iekļautas normas, kas paredz obligātu maksājumu, kurš atbilst šā likuma 1. pantā minētajam terminam "pašvaldības nodeva", bet kurš nav paredzēts šajā likumā, tad šādu normu piemērošana nav pieļaujama. Pašvaldību nodevu objekti ir noteikti likuma "Par nodokļiem un nodevām" 12. panta pirmās daļas 11. punktā. Minētajā likumā pašvaldībai nav paredzētas tiesības noteikt nodevu par kapavietas izmantošanu. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka pašvaldības dome ir tiesīga izdot ārējos normatīvos tiesību aktus tikai likumos noteiktajos gadījumos un apjomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 14.1. punktu). Tātad Jūrmalas pilsētas dome nav tiesīga noteikt nodevu par kapavietas izmantošanu. Arī Ministru kabineta 2005. gada 28. jūnija noteikumu Nr. 480 "Noteikumi par kārtību, kādā pašvaldības var uzlikt pašvaldību nodevas" 3. punkts paredz, ka nodevas uzliek saskaņā ar domes izdotajiem saistošajiem noteikumiem tikai likuma "Par nodokļiem un nodevām" 12. panta pirmajā daļā norādītajiem nodevu objektiem. Tādējādi Jūrmalas pilsētas dome, pieņemot apstrīdētās normas, ir pārkāpusi tai normatīvajos aktos noteikto kompetenci un nav ievērojusi padotību likumam un tiesībām. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. pantam.