10. Article

Pieaicinātā persona - LL.M. Katrīne Pļaviņa - norāda, ka apstrīdētās normas ierobežojot personas tiesības uz privāto dzīvi. Tomēr šajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības kontrole pār Atlīdzības likuma subjektiem izmaksāto atalgojumu. Šo leģitīmo mērķi aptverot arī Datu regulas 23. panta 1. punkta "e" apakšpunkts. Lietā neesot strīda par to, vai apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Lietā esot strīds par saudzējošāku leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļu esību un datu publiskuma termiņa samērīgumu. Viens no līdzekļiem, ar kuriem būtu iespējams sasniegt apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, būtu iespēja darbinieka atalgojumu publicēt intervālos, piemēram, norādot, ka atalgojums ir 1000 līdz 2000 euro. Apstrīdētās normas neatbilstot vairākiem datu aizsardzības principiem, tostarp minimalitātes un datu glabāšanas ierobežojuma principiem. Neatbilstība minimalitātes principam rodoties tādēļ, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar mazāka personas datu apjoma publicēšanu. Savukārt neatbilstība datu glabāšanas ierobežojuma principam esot konstatējama tādēļ, ka astoņu gadu termiņš pārsniedzot leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešamo laiku. Saeima atalgojuma publiskumu astoņus gadus pēc tā izmaksas pamatojot ar iespēju vērot saistību starp konkrētu Atlīdzības likuma subjektu darbinieku atlīdzību un sabiedrības locekļu politisko izvēli, kas tiek izdarīta vēlēšanās. Šis Saeimas arguments gan esot pamatots tikai ar viena Saeimas deputāta izteikumiem, nevis ar skaidru norādi uz mērķa sasniegšanai nepieciešamo publiskuma termiņu.