2. Article

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Atlīdzības likuma 3. panta 9.2 daļas 1. un 2. punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 96. pantam. Pieteikuma iesniedzēji esot valsts dibinātu augstskolu - Rīgas Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes - darbinieki. Apstrīdētās normas noteicot augstskolas pienākumu savā mājaslapā internetā katru mēnesi publicēt visām amatpersonām un darbiniekiem aprēķināto atalgojumu un citas naudas summas, norādot vārdu, uzvārdu, amatu un aprēķināto summu. Līdz ar to šīs normas noteicot Pieteikuma iesniedzēju datu apstrādi un ierobežojot viņu tiesības uz privāto dzīvi. Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo esot pārkāpta Saeimas kārtības ruļļa 115. panta otrā daļa. Turklāt apstrīdēto normu pieņemšanas procesā neesot ievērots labas likumdošanas princips. Apstrīdētajām normām līdzīgas tiesību normas Saeima plānojusi iekļaut Valsts pārvaldes iekārtas likuma 92. pantā. Tomēr Valsts prezidents pieprasījis attiecīgā likuma otrreizēju caurlūkošanu, izteicis iebildumus pret to un aicinājis Saeimu rūpīgi izvērtēt plānoto Valsts pārvaldes iekārtas likuma 92. panta grozījumu samērīgumu. Taču Saeima, pretēji Saeimas kārtības ruļļa 115. panta otrajai daļai, neesot ņēmusi vērā Valsts prezidenta iebildumus. Turklāt Saeimas 2017. gada 25. oktobra sēdē likumprojekts par Atlīdzības likuma papildināšanu ar apstrīdētajām normām esot atzīts par steidzamu, bet priekšlikums par šādiem papildinājumiem iesniegts tikai likumprojekta otrajam lasījumam. Tādējādi kompetentajām iestādēm neesot dota iespēja sniegt vērtējumu par likumprojektu un Saeima apstrīdētās normas pieņēmusi, neuzklausot datu aizsardzības speciālistu un tiesību ekspertu viedokli par šo normu satversmību. Apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam neesot leģitīma mērķa, jo tas neesot norādīts ne šajās normās, ne tās paskaidrojošajos dokumentos. Uz šādu mērķi neesot norādījuši arī Saeimas deputāti Saeimas sēdes laikā. Par apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa neesību liecinot arī tas, ka šīs normas esot pretrunā ar vairākām Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk - Datu regula) normām. Ja Satversmes tiesa atzītu, ka apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir kāds leģitīms mērķis, tad būtu atzīstams, ka likumdevēja lietotie līdzekļi nav piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, Saeima uz valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem, kuri nav valsts amatpersonas, nepamatoti pēc analoģijas attiecinājusi to pašu regulējumu, kas piemērojams valsts amatpersonām. Tātad jebkurš varot iestādes mājaslapā viegli identificēt konkrētu personu un sekot tās atalgojumam katru mēnesi. Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka viņi, veicot savus darba pienākumus, nepieņemot tādus lēmumus, kas ietekmē sabiedrību. Tāpat viņi neesot pakļauti interešu konfliktam vai korupcijas riskam. Līdz ar to informācijas par Pieteikuma iesniedzēju mantisko stāvokli publicēšana nesasniedzot to mērķi, ko sasniedzot informācijas par valsts amatpersonu mantisko stāvokli publicēšana. Pastāvot arī saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem varot tikt sasniegts apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma iespējamais leģitīmais mērķis. Turklāt saskaņā ar citiem likumiem, piemēram, Iesniegumu likumu vai Informācijas atklātības likumu, sabiedrībai jau tagad esot iespējas saņemt no iestādes visu to interesējošo informāciju. Arī labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst sabiedrība, neesot lielāks par Pieteikuma iesniedzēju tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Pieteikuma iesniedzēju personas datu publicēšana institūcijas mājaslapā arī nekādā veidā neveicinot sabiedrības diskusiju par valsts budžeta līdzekļu izlietošanu. Sabiedrība no Pieteikuma iesniedzēju datu publicēšanas institūciju mājaslapās negūstot neko vairāk kā gluži vienkārši iespēju apmierināt ziņkāri. Šāda sabiedrības interese neesot pelnījusi valsts aizsardzību. Apstrīdētās normas pieļaujot arī tādas informācijas publicēšanu, kura attiecas uz pabalstiem, piemēram, bērna piedzimšanas vai tuvinieka zaudēšanas pabalstu. Savukārt slimības pabalsta izmaksāšanas fakts norādot uz personas veselības stāvokli un sniedzot informāciju par to, ka persona ir slimojusi. Taču apstrādāt informāciju, kas attiecas uz personas veselību, aizliedzot Fizisko personu datu aizsardzības likuma 11. pants un Datu regulas 9. pants, izņemot šajos pantos minētos gadījumus, un pat tajos neesot paredzētas tiesības apstrādāt minēto informāciju apstrīdētajās normās noteiktajā kārtībā. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēju tiesiskajām interesēm nodarītais kaitējums esot lielāks nekā labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst sabiedrība.