3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96. pantam. Personas datu aizsardzība ietilpstot Satversmes 96. pantā ietverto tiesību tvērumā. Šīs tiesības esot konkretizētas speciālajos likumos, tostarp Fizisko personu datu apstrādes likumā. Tāpat šīs tiesības skarot Datu regula, un Fizisko personu datu apstrādes likumā esot lietoti tās 4. pantā ietvertie termini. Atbilstoši apstrīdētajām normām informācijai par Pieteikuma iesniedzējiem aprēķināto atalgojumu un citām naudas summām, kas viņiem pienākas, katru mēnesi vajagot būt publicētai attiecīgās augstskolas mājaslapā. Līdz ar to pirmšķietami esot konstatējams attiecīgo tiesību ierobežojums. Tomēr Saeima neesot konstatējusi, ka informācija par Pieteikuma iesniedzēju atalgojumu, vārdu, uzvārdu un amatu būtu publicēta Rīgas Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes mājaslapās internetā. Pēc Saeimas ieskata, neesot iespējams konstatēt Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību ierobežojumu un esot izvērtējams jautājums par tiesvedības izbeigšanu lietā. Ja Satversmes tiesa atzītu, ka tiesvedības izbeigšanai lietā nav pamata, tad visupirms būtu vērtējams tas, vai apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Saeima norāda, ka apstrīdēto normu pieņemšanas process bijis atbilstošs Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa prasībām. Saeima esot ņēmusi vērā apstrīdēto normu pieņemšanas procesā iesaistīto institūciju, tostarp Valsts prezidenta, viedokļus, kā arī vērtējusi apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 96. pantam un fizisko personu datu aizsardzības prasībām. Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību varot tikt ierobežotas, lai nodrošinātu Satversmes 100. pantā ietvertās tiesības uz informācijas pieejamību. Apstrīdētās normas esot pieņemtas ar mērķi veicināt informācijas atklātību un tādējādi aizsargāt Satversmes 100. pantā ietvertās privātpersonu tiesības uz informāciju. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu personu tiesību aizsardzība. Apstrīdētās normas ļaujot efektīvāk izmantot Satversmes 100. pantā garantētās tiesības uz informāciju. Tātad tās esot piemērotas pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Apstrīdēto normu pieņemšanas procesā Saeima esot vērtējusi, vai nepastāv Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, taču neviens no šiem līdzekļiem nenodrošinot pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanu vismaz tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētajās normās noteiktais. Saeima norāda, ka labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst sabiedrība, esot lielāks par Pieteikuma iesniedzēju tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Proti, apstrīdētās normas atbilstot visiem datu aizsardzības principiem - tiesiskumam, minimalitātei un anonimitātei. Savukārt informācijas atklātība mazinot riskus, kas saistīti ar patvaļīgu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu. Sabiedrība esot ieinteresēta, lai attiecībā uz valsts budžeta izlietojumu būtu nodrošināta informācijas atklātība iespējami augstākā līmenī, un šī sabiedrības interese esot leģitīma.