6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 96. pantam. Izskatāmās lietas izlemšanā būtiska nozīme esot Datu regulai, jo tā atspoguļojot lielākās datu aizsardzības jomā pēdējo divdesmit gadu laikā notikušās izmaiņas, kas ieviestas, pielāgojoties mūsdienu izaicinājumiem. Apstrīdētajās normās noteiktais pienākums institūcijas mājaslapā internetā publicēt amatpersonu un darbinieku algas esot atzīstams par tiesību uz privāto dzīvi ierobežojumu. Proti, personas datu tālākizplatīšana trešām personām nozīmējot iejaukšanos personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību. Šāds secinājums izrietot gan no Satversmes tiesas, gan no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras. Apstrīdēto normu pieņemšanas procesā esot bijušas daudzas nepilnības. Piemēram, šīs normas pieņemtas paātrinātā kārtībā, iesniegtas tikai likumprojekta otrajam lasījumam, tāpēc tām neesot pievienota anotācija. Šāda prakse neesot atbalstāma, jo liedzot iespēju iepazīties ar likumdevēja gribu un pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Tomēr varot atzīt, ka apstrīdētās normas ir formulētas pietiekami saprotami un skaidri, lai personas, uz kurām tās attiecas, varētu paredzēt to piemērošanas sekas. Tādējādi varot uzskatīt, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības tiesības saņemt informāciju par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu. Tomēr konkrētajā gadījumā piedāvātās informācijas apjoms esot nesamērīgi plašs un vispārīgs, kā arī nesniedzot adekvātu un pilnvērtīgu priekšstatu par šo līdzekļu izlietojumu. Tāpat tiesībsargam esot šaubas par to, vai apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Sabiedrībai esot nepieciešams iepazīties ar valsts budžeta līdzekļu izlietojumu. Tomēr vajagot izvērtēt, vai patiešām ikvienam sabiedrības loceklim ir jābūt informētam par visu valsts amatpersonu un darbinieku atalgojumu. Apstrīdētajās normās noteiktais astoņus gadus ilgais informācijas glabāšanas termiņš pakļaujot nopietnam riskam personas tiesības. Ja apjomīgu datu apstrāde tiek veikta internetā, datu subjekts varot zaudēt kontroli pār saviem datiem. Pēc datu publikācijas neesot iespējams izsekot, vai tie netiek izmantoti tādām vajadzībām, kas nav savienojamas ar publikācijas sākotnējo mērķi. Tiesībsargs uzsver, ka ir jāvērtē, vai tiešām apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevarētu sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.