3. Article

Mēs nepiekrītam Sprieduma 13. punktā tiesas sniegtajam Satversmes 90. panta un 92. panta tvēruma definējumam. No tā, kā Spriedumā definēts personas pamattiesību tvērums, ir tieši atkarīgs tiesas nolēmums, kas pieņemts, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmei. Mūsuprāt, šie Satversmes panti, jo īpaši tad, ja to tvērums tiek vērtēts kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. pantu, garantē personai plašākas tiesības, nekā norādīts Spriedumā. 3.1. Satversmes 90. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības." Tas tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem tiesiskas valsts principiem, kas sekmē gan Satversmē ietverto, gan starptautiskajos līgumos noteikto cilvēka tiesību un brīvību izmantošanu. Tādējādi Satversmes 90. pantā ietvertās tiesības ir citu pamattiesību nodrošināšanas pamats, kā arī tiesību efektivitātes principa būtiska un nepieciešama sastāvdaļa. Turklāt šīs pamattiesību normas saturs un tvērums tieši ietekmē citu pamattiesību normu, tostarp Satversmes 1., 89. un 92. panta, saturu un tvērumu (sk., piemēram: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. - Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 61. un 62. lpp.). Satversmes tiesa ir norādījusi: tas, ka šī norma ievada Satversmē ietverto pamattiesību katalogu, norāda uz nozīmi, kādu šīs pamattiesības nostiprināšanai Satversmē piešķīris likumdevējs. Satversme paredz personas tiesības tikt informētai par tās tiesībām un arī pienākumiem. Valstij ir pienākums ne vien pieņemt normatīvos aktus, kas regulē personu uzvedību visdažādākajās tiesiskajās attiecībās, bet arī radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesiskā regulējuma izmaiņām un saturu. Tas paredz personas tiesības, stājoties publiski tiesiskajās attiecībās ar valsts varas institūcijām, tikt informētai par tās tiesībām konkrētajās attiecībās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punktu). No Satversmes 90. panta citstarp izriet tiesību normu kvalitātes kritēriji. Pirmkārt, no Satversmes sistēmas izriet, ka tiesību normu kvalitātes kritēriji attiecas uz tiesību normas pieņemšanu un izsludināšanu: ikvienai tiesību normai jābūt pieņemtai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, kā arī pienācīgi izsludinātai un pieejamai, proti, par "tiesībām" Satversmes 90. panta izpratnē var atzīt tikai atbilstoši pieņemtas un publicētas vispārsaistošas normas. Otrkārt, no Satversmes 90. panta izriet, ka ikvienai tiesību normai jābūt pietiekami skaidrai un paredzamai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punktu un 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi un arī Spriedumā norādījusi, ka tiesību normas skaidrība un paredzamība ir vērtējama, pamatojoties uz tās interpretāciju. Proti, tiesību norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar interpretācijas paņēmienu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu). Personas tiesības zināt savas tiesības noteic likumdevēja darbības ietvaru, jo tikai tāda norma, kas atbilst visiem tiesību normas kvalitātes kritērijiem, var tikt atzīta par likumu, proti, būt apveltīta ar juridisko spēku. 3.2. Satversmes 92. panta otrais teikums nosaka: "Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu." Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka šī Satversmes norma citstarp aptver principu nullum crimen, nulla poena sine lege, proti, principu, ka personu var atzīt par vainīgu un sodīt tikai par tādu rīcību, kas ir atzīta par noziedzīgu saskaņā ar likumu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 4.2. punktu). Tās ir būtiskas pamattiesības, kas tika iekļautas jau pirmajos pamattiesību katalogos, piemēram, Francijas 1798. gada Cilvēka un pilsoņa deklarācijas 7. pantā (sk.: Déclaration des Droits de l'Homme et du Citoyen de 1789. Pieejama: https://www.legifrance.gouv.fr/Droit-francais/Constitution/ Declaration-des-Droits-de-l-Homme-et-du-Citoyen-de-1789), jo tās aizsargā personu pret valsts patvaļu. Tāpēc šīs pamattiesības izvirza prasību likumdevējam, proti, liek tam ar īpašu rūpību izstrādāt tiesību normas, kuras paredz kriminālatbildību. 3.3. Satversmes 90. pants un 92. panta otrais teikums ir cieši savstarpēji saistīti. To tvērumu un sistēmisku izpratni ietekmē vairāki vispārējie tiesību principi, piemēram, tiesiskās drošības, tiesiskās noteiktības un likumības principi, kas nodrošina to, ka personas tiesības netiek ierobežotas patvaļīgi. Attiecībā uz krimināltiesību jomu šie principi un līdz ar to arī Satversmes 90. pantā un 92. panta otrajā teikumā ietvertās tiesības prasa, lai likumdevējs skaidri definētu noziedzīgu nodarījumu sastāvu un attiecīgos sodus. Turklāt likumdošanas process, kurā tiek ievērotas tiesību normas pieņemšanai demokrātiskā tiesiskā valstī izvirzītās prasības, ir kvalitatīvas tiesību normas radīšanas priekšnoteikums. Mūsuprāt, nav pamatots no Sprieduma izrietošais secinājums, ka tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana nav tiesību normas kvalitātes elements. Arī ECT ir noteikusi, ka Konvencijas 7. pantā lietotais likuma jēdziens ietver kvalitātes prasības, tostarp pieejamības un paredzamības prasības (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1996. gada 11. novembra sprieduma lietā "Cantoni v. France", pieteikums Nr. 17862/91, 29. punktu; 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā "Kafkaris v. Cyprus", pieteikums Nr. 21906/04, 140. punktu; 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā "Del Río Prada v. Spain", pieteikums Nr. 42750/09, 91. punktu un 2015. gada 15. oktobra sprieduma lietā "Perinçek v. Switzerland", pieteikums Nr. 27510/08, 134. punktu). Šīs nebūt nav vienīgās kvalitātes prasības, kas izvirzītas tiesību normai, jo kvalitātes prasības attiecas gan uz noziedzīga nodarījuma definīciju, gan sodu un tā apmēru (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā "Kafkaris v. Cyprus", pieteikums Nr. 21906/04, 150. punktu un 2013. gada 22. janvāra sprieduma lietā "Camilleri v. Malta", pieteikums Nr. 42931/10, 39.-45. punktu). Nepietiekama tiesību normas kvalitāte ECT skatījumā ir Konvencijas 7. panta pārkāpums. Būtiski ir norādīt, ka ECT atzinusi: brīdī, kad persona veic noziedzīgu nodarījumu, tai ir jāzina tiesību norma, saskaņā ar kuru to var saukt pie kriminālatbildības. Proti, tiesību normas paredzamības kritērijs visupirms ir analizējams no notiesātās personas skatpunkta. Tādējādi jau brīdī, kad tiek veikts nodarījums, par kuru vēlāk iestājas kriminālatbildība, ir jābūt spēkā tādai tiesību normai, no kuras pati attiecīgā persona var skaidri saprast vai, ja nepieciešams, saņemot jurista konsultāciju, noskaidrot, ka konkrētā darbība vai bezdarbība ir kriminālsodāma (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā "Del Río Prada v. Spain", pieteikums Nr. 42750/09, 79. punktu). Personas viedoklis par tiesību normas skaidrību var veidoties, izzinot tās piemērošanas praksi un izmantojot arī juridisko palīdzību normas satura noskaidrošanā. Personas "pārsteigums" par saukšanu pie kriminālatbildības, proti, tas, ka persona nav sapratusi, ka par zināmu rīcību var tikt saukta pie kriminālatbildības, var radīt jautājumus par tiesību normas kvalitāti, tas ir, skaidrību un paredzamību. Tāpat šādā gadījumā demokrātiskā tiesiskā valstī rodas šaubas par to, vai tiesību normas, kas paredz konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāvu, atbilst principam, ka ikviens zina savas tiesības un pienākumus. Valsts pieļauti pārkāpumi šajā jomā var graut personas uzticību tiesiskumam. 3.4. Piekrītam Sprieduma 13.2. punktā minētajam, ka Satversmes tiesai, lai noskaidrotu apstrīdēto normu satversmību, ir jāpārbauda to atbilstība Satversmes 92. panta otrajam teikumam, jo šajā teikumā lietotais jēdziens "likums" ietilpst Satversmes 90. pantā ietvertajā jēdzienā "tiesības". Tāpat piekrītam šajā Sprieduma punktā atzītajam, ka "kriminālatbildība ir smagākais iespējamais juridiskās atbildības veids un tās sekas var būtiski ietekmēt personas dzīvi arī pēc kriminālsoda izciešanas", tāpēc "kriminālatbildību paredzošām normām jābūt saturiski noteiktākām nekā citu tiesību nozaru normām". Taču Spriedumā nav ņemtas vērā tiesību normām izvirzāmās prasības, kas, vērtējot kriminālatbildību paredzošu tiesību normu satversmību, izriet no Satversmes 90. panta un 92. panta otrā teikuma īpašā tvēruma.