4. Article

Apstrīdētā Krimināllikuma norma ir blanketa tiesību norma, kuras saturs atklājams, izmantojot citas tiesību normas, izskatāmajā lietā citstarp arī apstrīdēto noteikumu normu. Pieteikuma iesniedzējs savā pieteikumā apšauba to, ka apstrīdētā noteikumu norma ir izdota, Ministru kabinetam ievērojot tam Saeimas dotā pilnvarojuma robežas. 4.1. Pilnvarojums pieņemt apstrīdēto noteikumu normu meklējams nevis Krimināllikumā, bet gan Stratēģiskas nozīmes preču aprites likumā. Apstrīdētās Krimināllikuma normas pieņemšanas laikā apstrīdētā noteikumu norma jau bija spēkā. Sprieduma 17.1. punktā Satversmes tiesa konstatē, ka "Noteikumi Nr. 645 tika izstrādāti vienlaikus ar grozījumiem Stratēģiskas nozīmes preču aprites likumā, ar kuriem citstarp bija paredzēts pilnvarot Ministru kabinetu noteikt Sarakstu". Tomēr Spriedumā pietiekama uzmanība nav veltīta faktam, ka Ministru kabinets Noteikumus Nr. 645 bija izdevis agrāk, nekā Saeima ar minēto likumu tam deleģēja tiesības šādus noteikumus izdot. Tādējādi likumdevējs "ar atpakaļejošu datumu" leģitimēja izpildvaras izdotu ārēju normatīvu aktu, proti, Noteikumus Nr. 645. Savukārt, pieņemot apstrīdēto Krimināllikuma normu, Saeima ņēma vērā Stratēģiskas nozīmes preču aprites likuma 3. panta pirmajā daļā ietverto pilnvarojumu Ministru kabinetam. Laikā, kad tika pieņemta apstrīdētā Krimināllikuma norma, atbilstošs deleģējums jau bija ietverts Stratēģiskas nozīmes preču aprites likumā. Taču šīs jomas regulējums, kā arī deleģējuma risinājums primāri bija saistīts ar to, kā valstī notiek stratēģiskas nozīmes preču aprite, proti, bija vistiešāk saistīts ar komercdarbību. To skaidri pierāda Stratēģiskas nozīmes preču aprites likuma 2. pantā noteiktais likuma mērķis: "Likuma mērķis ir nodrošināt kontrolētu stratēģiskas nozīmes preču apriti [..]." Attiecīgā regulējuma izstrādē netika ievēroti tie īpašie principi, kas likumdevējam jāievēro attiecībā uz normu skaidrību krimināltiesību jomā. Papildus būtu jānorāda arī tas, ka Ministru kabineta rīcība, pieņemot Sarakstu pirms tam, kad likumā bija ietverts pilnvarojums to pieņemt, ir varas dalīšanas principa pārkāpums un atkāpe no labas likumdošanas prakses, kas tiesiskā demokrātiskā valstī nav pieļaujama. 4.2. Vēlamies norādīt arī to, ka papildus jau minētajiem normatīvajiem aktiem, kuri jāņem vērā, noskaidrojot apstrīdētās Krimināllikuma normas saturu, ir jāņem vērā vēl viens likums, proti, Operatīvās darbības likums. Tātad, lai persona, kurai, prezumējams, nav juridiskās izglītības, varētu noskaidrot apstrīdētās Krimināllikuma normas saturu, tai jāatrod un jāinterpretē tiesību normas, kas ietvertas vismaz piecos dažādos normatīvajos aktos: Krimināllikumā, Noteikumos Nr. 645, Stratēģiskas nozīmes preču aprites likumā, Operatīvās darbības likumā, kā arī Ministru kabineta 2009. gada 18. augusta noteikumos Nr. 926 "Noteikumi par sevišķā veidā veicamiem operatīvās darbības pasākumiem speciāli radītu vai pielāgotu iekārtu, ierīču vai instrumentu un to komponentu apriti". Satversmes tiesai, vērtējot tādas tiesību normas skaidrību, kurā paredzēta kriminālatbildība, kas atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai seku ziņā ir nopietnākais pamattiesību ierobežojums, būtu īpaši jāpārliecinās par apstrīdētās tiesību normas kvalitāti. Skatot Operatīvās darbības likumu, Noteikumus Nr. 645 un apstrīdēto Krimināllikuma normu to kopsakarā, ir grūti atrast skaidru pilnvarojošu saikni starp likumu un deleģētās likumdošanas kārtībā izdotu aktu, jo operatīvās darbības pasākumu traucēšana nav Operatīvās darbības likumā noteikta kā operatīvais pasākums. Apstrīdētajā Krimināllikuma normā kriminālatbildība noteikta vienīgi par "sevišķā veidā veicamiem operatīvās darbības pasākumiem speciāli radītu vai pielāgotu iekārtu, ierīču vai instrumentu un to komponentu aprites aizlieguma pārkāpšanu". Proti, iekārtas, kas paredzētas operatīvās darbības pasākumu traucēšanai, apstrīdētajā Krimināllikuma normā nav minētas. Operatīvās darbības pasākumu traucēšanai paredzētas ierīces nav minētas arī attiecīgā likumprojekta sagatavošanas materiālos un likumdevēja diskusijās pirms apstrīdētās Krimināllikuma normas pieņemšanas (sk., piemēram, lietas materiālu 4. sēj. 77., 92., 138. un 139. lpp., kā arī 11. Saeimas 2013. gada 12. decembra sēdes stenogrammu. Pieejama: http://saeima.lv/lv/transcripts/view/149). Arī pieaicinātā persona Aldis Lieljuksis uzsver: "No Operatīvās darbības likuma izriet, ka sevišķā veidā veicamie operatīvās darbības pasākumi ir vērsti uz aktīvu informācijas iegūšanu un saglabāšanu, kā arī operatīvu iekļūšanu, lai nodrošinātu citu operatīvās darbības pasākumu īstenošanu." Viņš pauž viedokli, ka apstrīdētā Krimināllikuma norma neaptver tādas iekārtas, kas paredzētas sevišķā veidā veicamu operatīvās darbības pasākumu traucēšanai (sk. Sprieduma 12. punktu). Tātad apstrīdētā noteikumu norma nav izdota saskaņā ar Operatīvās darbības likumu. Satversmes 92. panta otrais teikums prasa no likumdevēja īpašu rūpību kriminālsodāmu nodarījumu noteikšanā. Tāpēc gadījumā, ja likumdevējam bija vēlme noteikt sodu ne tikai par sevišķā veidā veicamiem operatīvās darbības pasākumiem speciāli radītu vai pielāgotu iekārtu aprites aizlieguma pārkāpšanu, bet arī par šo pasākumu traucēšanai paredzētu iekārtu aprites aizlieguma pārkāpšanu, tad likumdevējam bija expressis verbis tas jāietver kriminālatbildību noteicošajā normā. Tātad, lai arī apstrīdētā noteikumu norma atbilst Stratēģiskas nozīmes preču aprites likumā ietvertajam pilnvarojumam, no apstrīdētās Krimināllikuma normas persona nevarēja skaidri saprast, ka tā nosaka kriminālatbildību arī par apstrīdētajā noteikumu normā minētajām iekārtām, kuras paredzētas operatīvās darbības pasākumu traucēšanai. Uz zināmu neskaidrību norāda arī pirmās instances tiesas nolēmums Pieteikuma iesniedzēja lietā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 58. lpp.). Līdz ar to apstrīdētā noteikumu norma, ciktāl tā tiek piemērota, nosakot kriminālatbildību par operatīvās darbības pasākumu traucēšanai paredzētu iekārtu aprites aizlieguma pārkāpšanu, neatbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam.