5. Article

Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija - uzskata Pieteikumā minētos argumentus par nepamatotiem un apstrīdētās normas - par atbilstošām Satversmes 64. pantam. 5.1. Likumdevējs, pieņemot Elektroenerģijas tirgus likumu, esot izlēmis ar valsts enerģētikas politiku un tās mērķiem saistītos jautājumus, tostarp noteicis elektroenerģijas tirgus darbību, prasības elektroenerģijas tirgus dalībniekiem un par enerģētiku atbildīgajām institūcijām elektroenerģijas tirgus uzraudzībā un regulēšanā. Elektroenerģijas tirgus likumā saskaņā ar tā 2. pantā norādītajiem šā likuma mērķiem esot iekļauti arī galvenie atbalsta jautājumi attiecībā uz atjaunojamo energoresursu enerģiju un koģenerāciju. Tādējādi likumdevējs esot izšķīries par to, kādai jābūt valsts enerģētikas politikai, tostarp valsts politikai jautājumos, kas saistīti ar valsts atbalsta mehānismu atjaunojamo energoresursu enerģijai un koģenerācijai. Likumdevējs arī Elektroenerģijas tirgus likuma VII nodaļā "Elektroenerģijas ražošana un cenu noteikšana" esot noteicis galvenos valsts politikas virzienus elektroenerģijas ražošanas un cenu noteikšanas jautājumos. 5.2. Attiecībā uz apstrīdētajām normām, kas regulē pārkompensācijas izvērtēšanas un novēršanas kārtību, varot secināt, ka saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 2. pantā norādītajiem šā likuma mērķiem galvenie atjaunojamo energoresursu enerģijas un koģenerācijas atbalsta jautājumi ir iekļauti šajā likumā. Tomēr atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajai daļai un 29. panta ceturtajai daļai likumdevējs esot pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt obligātā iepirkuma īstenošanas mehānismu. Pārkompensācijas izvērtēšanas un novēršanas nosacījumi obligātā iepirkuma īstenošanas mehānisma ietvaros neieviešot jaunas politiskās iniciatīvas, bet faktiski esot obligātā iepirkuma īstenošanas mehānisma neatņemama sastāvdaļa. Tāpēc šo apstrīdēto normu pieņemšanai neesot bijusi nepieciešama iepriekšēja Saeimas konceptuāla izšķiršanās un, ieviešot šīs apstrīdētās normas, esot ievērots varas dalīšanas princips, proti, saglabātas varas atzaru savstarpējās kontroles un līdzsvara attiecības. No Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajā daļā, 28.1 panta otrajā daļā un 29. panta ceturtajā daļā ietvertā pilnvarojuma satura esot konstatējams, ka likumdevējs uzdevis Ministru kabinetam noteikt attiecīgā jautājuma procesuālo raksturu, proti, izstrādāt procedūru, kā arī obligātā iepirkuma un garantētās maksas īstenošanas mehānismu, ievērojot likumdevēja noteiktās politiskās izšķiršanās. Tādējādi, ievērojot varas dalīšanas principu, Ministru kabinetam esot dota rīcības brīvība reaģēt uz tiesiskās vai faktiskās situācijas izmaiņām un paredzēt obligātā iepirkuma uzraudzības kārtību un nosacījumus elektroenerģijas iepirkuma cenas noteikšanai, kā arī kritērijus, pēc kādiem nosakāma maksa par uzstādīto elektrisko jaudu. Atbalsta pārkompensācijas izvērtēšanas un novēršanas jautājumi ietilpstot obligātā iepirkuma īstenošanas un maksas par uzstādīto elektrisko jaudu noteikšanas nosacījumos, kas atbilstot likumdevēja noteiktajam pilnvarojumam. Tātad Ministru kabineta kompetencē esot bijusi pārkompensācijas izvērtēšanas un novēršanas jautājumu noregulēšana. 5.3. Atbalsts, ko dalībvalstis piešķir no valsts līdzekļiem, esot jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju, kura atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktam sniedzot savu vērtējumu par to, vai attiecīgais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Atbalsta atzīšana par saderīgu ar iekšējo tirgu esot priekšnosacījums attiecīgā atbalsta īstenošanai. Lai atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktam saņemtu Eiropas Komisijas lēmumu par atbalsta pasākuma atbilstību iekšējam tirgum, Latvijai bijis nepieciešams ieviest mehānismu atbalsta saņēmēja projekta pārkompensācijas konstatēšanai un novēršanai. Tāpēc esot grozīti noteikumi Nr. 262 un noteikumi Nr. 221. Ar Ministru kabineta 2016. gada 5. jūlija noteikumiem Nr. 443 "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumos Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā"" (turpmāk - noteikumi Nr. 443) un Ministru kabineta 2016. gada 5. jūlija noteikumiem Nr. 444 "Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumos Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību"" (turpmāk - noteikumi Nr. 444) ieviestas apstrīdētās normas - noteikumu Nr. 221 8. pielikuma 2. punkts, noteikumu Nr. 262 63.8 punkta pēdējais teikums un 10. pielikuma 2. punkts, kas nosaka mehānismu pārkompensācijas novēršanai. Ministru kabinets esot rīkojies atbilstoši likumdevēja noteiktajam pilnvarojumam un Elektroenerģijas tirgus likuma 2. panta 1. un 2. punktā noteiktajiem mērķiem. Eiropas Komisija Latvijas īstenoto mehānismu pārkompensācijas riska novēršanai esot atzinusi par saderīgu ar iekšējo tirgu. Ņemot vērā minēto, vajagot atzīt, ka Ministru kabinetam bija kompetence precizēt obligātā iepirkuma īstenošanas mehānismu un noteikt pārkompensācijas novēršanas mehānismu. Pirms elektroenerģijas tirgus atvēršanas Latvijā piešķirtajam atbalstam neesot varējusi būt kropļojoša ietekme uz konkurenci Eiropas Savienības iekšējā tirgū, tāpēc tas neatbilstot komercdarbības atbalsta pazīmēm un nevarot tikt uzskatīts par valsts atbalstu. Tādējādi atbalsts, tiesības uz kuru piešķirtas pirms 2007. gada 1. jūlija, neesot bijis jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju un tas attiecīgi neesot vērtēts valsts atbalsta lietas Nr. SA.43140 ietvaros. Tātad tas arī neesot bijis ņemams vērā, ieviešot pārkompensācijas novēršanas mehānismu, kas bija priekšnosacījums minētās valsts atbalsta lietas saskaņojumam. 5.4. Atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 30. panta 1.1 daļai jau no 2008. gada 15. maija bijusi spēkā likumdevēja noteiktā prasība, ka ražotāji, izmantojot atjaunojamos energoresursus vai ražojot elektroenerģiju koģenerācijā, ir tiesīgi obligātā iepirkuma ietvaros pārdot tikai to saražoto elektroenerģiju, kas palikusi pāri pēc tās izlietošanas elektrostacijas vajadzībām. Savukārt tiesību norma, kas nosaka elektroenerģijas ražošanas kārtību koģenerācijas stacijās, kuru uzstādītā elektriskā jauda nepārsniedz četrus megavatus, esot ietverta Elektroenerģijas tirgus likuma pamata redakcijā. Tātad no minētās normas spēkā stāšanās brīža ražotāji, kas ražo elektroenerģiju koģenerācijas stacijās, kuru elektriskā jauda nepārsniedz četrus megavatus, bijuši tiesīgi pārdot tikai to saražoto elektroenerģiju, kas palikusi pāri pēc tās izlietošanas koģenerācijas vajadzībām. Atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajai daļai un 29. panta ceturtajai daļai likumdevējs esot uzdevis Ministru kabinetam noteikt atsevišķu pasākumu īstenošanas kārtību, tostarp obligātā iepirkuma un tā uzraudzības kārtību. Ņemot vērā minēto, esot jāatzīst, ka elektroenerģijas obligātā iepirkuma uzraudzības kārtības noteikšana un pilnveidošana tieši izriet no likumdevēja dotā pilnvarojuma un Ministru kabinetam bija kompetence noteikt pašpatēriņa kontroles tiesisko regulējumu. Noteikumu Nr. 214 un noteikumu Nr. 215 sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumos esot izklāstītas identificētās problēmas, tostarp norādīts, ka attiecīgā regulējuma leģitīmais mērķis ir nodrošināt efektīvu kontroli pār valsts atbalsta saņemšanu, kā arī nodrošināt tiesisko attiecību stabilitāti, ņemot vērā to, ka atsevišķos gadījumos komersanti izmantojuši pastāvošā normatīvā regulējuma robus. Tādējādi nolūkā nodrošināt valsts spēju reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem un sasniegt Elektroenerģijas tirgus likuma mērķi - izveidot priekšnoteikumus efektīvi funkcionējoša elektroenerģijas tirgus darbībai -, Ministru kabinets esot pilnveidojis obligātā iepirkuma īstenošanas un uzraudzības procesu, lai nodrošinātu pirktās elektroenerģijas apjoma precīzu kontroli. Ministru kabinets, ieviešot mehānismu uzraudzībai pār to, lai tiktu ievērota likumdevēja noteiktā prasība, ka ražotāji ir tiesīgi pārdot vienīgi to elektroenerģiju, kas palikusi pāri pēc elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas vai koģenerācijas stacijas vajadzībām, esot vērtējis ar attiecīgā uzraudzības mehānisma īstenošanu saistīto finanšu un laika resursu ieguldījumu, kas būtu attiecināms gan uz ražotājiem, gan uz sadales sistēmas operatoru. Ministru kabinets, izvērtējot visus apstākļus, kas saistīti ar šā uzraudzības mehānisma ieviešanu, un nosakot pārejas periodu tā ieviešanai, esot rīkojies atbilstoši labas pārvaldības principam un paredzējis procedūras īstenošanu saprātīgā laikā. Izveidotais mehānisms neierobežojot iespējas pārliecināties par Elektroenerģijas tirgus likuma prasību ievērošanu vēsturiskajos periodos. 5.5. Elektroenerģijas galapatērētāju maksātās elektroenerģijas cenas veidošanās mehānisms esot noteikts Latvijā spēkā esošajos normatīvajos aktos, un šo cenu veidojot šādi elementi: elektroenerģijas vairumtirdzniecības cena, kas tiekot noteikta, elektroenerģijas ražotājiem, tirgotājiem un lietotājiem savstarpēji vienojoties, izņemot Elektroenerģijas tirgus likumā paredzētos gadījumus; Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas regulēts tarifs par elektroenerģijas pārvades un sadales pakalpojumiem; šīs komisijas apstiprinātās obligātā iepirkuma komponentes. Turklāt elektroenerģijas cena ietverot pievienotās vērtības nodokli 21 procenta apmērā. Par pamatotu elektroenerģijas cenu varot tikt uzskatīta tāda cena, kas veidota, ievērojot iepriekš minētos nosacījumus.