8. Article

Pieaicinātā persona - Reinis Āboltiņš - norāda, ka Saeima ir ilgstoši un nemainīgi demonstrējusi politisku apņēmību visupirms izveidot un pēc izveidošanas uzturēt enerģijas ražošanas atbalsta sistēmu, kas kopumā atbilst vispārpieņemtai un plaši izmantotai praksei, kuras mērķis ir dažādot enerģijas avotus un resursus, vairāk izmantot vietējos resursus, samazināt importētu fosilo energoresursu izmantošanu enerģijas ražošanā, uzlabot valsts enerģētisko drošību. No primārajiem tiesību aktiem izrietošs kontroles funkciju sagatavošanas un īstenošanas pilnvarojums izpildvarai esot atbilstošs praksei, un tam neesot bijis nepieciešams īpašs Saeimas lēmums. Tiesību normu pieņemšana vai grozījumu izdarīšana spēkā esošajos tiesību aktos atspoguļojot situāciju noteiktā laikā. Komersantiem neesot bijis iemesla neuzticēties likumiem un Ministru kabineta noteikumiem, kas regulē nozares darbību. Vēl salīdzinoši nesen enerģijas ražošanas atbalsta sistēmas nepieciešamība pēc būtības neesot apšaubīta. Turklāt tajā pašā laikā, kad atbalsta sistēma enerģijas ražošanai, kāda tā ir šodien, tika veidota Latvijā, līdzīgas atbalsta sistēmas veidojušas un ieviesušas arī citas Eiropas valstis. Dominējošais atbalsta veids bijis obligātais iepirkums. Katrai valstij, kas ieviesa atbalsta sistēmu, bijis savs pamatojums, kādēļ izraudzīta tieši tāda atbalsta sistēma. Vērtējot atbalsta sistēmu ieviešanu un darbību, esot redzams, ka pirms aptuveni desmit un vairāk gadiem pieņemtie lēmumi ir devuši rezultātu. Notikusi kurināmā maiņa - ogles tiek aizstātas ar citām tehnoloģijām, dominē dabasgāze un vēja enerģija. Lai arī dabasgāzes patēriņš joprojām mazliet augot, proporcionāli arvien lielāka daļa elektroenerģijas tiekot saražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus, galvenokārt vēja enerģiju. Notikušas milzīgas investīcijas vēja parkos gan uz sauszemes, gan atkrastē, vēja parki sākot konkurēt tirgū bez valsts atbalsta. Tehnoloģiju attīstība un ieviešana esot stimulējusi elektrotīklu attīstību gan infrastruktūras pieejamības, gan sistēmas vadības vieduma virzienā. Enerģētikas likuma 3. panta 1. punktā noteiktais mērķis nodrošināt enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu apgādi ar enerģiju pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām, dažādojot izmantojamo energoresursu veidus, palielinot energoapgādes drošumu un ievērojot vides aizsardzības prasības, esot interpretējams plašāk nekā tikai vārdu "par pamatotām cenām" kontekstā. Šis punkts tiešā veidā pamatojot valsts īstenoto politiku - atbalstīt kliedēto enerģijas ražošanu, izmantojot citstarp atjaunojamos energoresursus. Lai šādu politiku īstenotu, Saeima jau pirms 20 gadiem esot pieņēmusi pirmos lēmumus par atbalsta sistēmas izveidošanu. Šāda mērķa iekļaušana Enerģētikas likuma formulējumā esot likumsakarīga un atspoguļojot likumdevēja pastāvīgu ieinteresētību konkrēto mērķi sasniegt. Enerģija esot jāsaražo un to varot izdarīt, valstīm izvēloties un izmantojot dažādas tehnoloģijas, enerģijas resursus un risinājumus. Enerģijas kā preces specifika esot tā, ka gan elektroenerģija, gan siltumenerģija jāsaražo tieši tad, kad tā nepieciešama, tieši nepieciešamajā apjomā un tur, kur tā nepieciešama. Savukārt enerģētikas sektora specifika esot tā, ka ieguldījumi tehnoloģijās, ražošanā, pārvadē un sadalē atmaksājas ilgākā laikā. Lai mazinātu nesakritību starp lielu ieguldījumu tūlītēju nepieciešamību un iespēju atpelnīt ieguldītos līdzekļus, tiekot izmantoti enerģijas ražošanas atbalsta mehānismi. No energosistēmas attīstības plānošanas un ieguldījumu plānošanas viedokļa esot ļoti svarīgi tas, lai ieviestie atbalsta mehānismi nodrošinātu skaidrus nosacījumus nozares dalībniekiem un lai izmaiņas, ja tādas ir nepieciešamas, tiktu noteiktas savlaicīgi, ievērojot tiesiskās paļāvības un samērīguma principus. Pārmērīgs enerģijas ražošanas atbalsta tiesiskā regulējuma mainīgums radot neskaidru un grūti paredzamu vidi investīciju veikšanai enerģētikas sektorā, kavējot jaunu tehnoloģiju ieviešanu, ierobežojot enerģijas portfeļa dažādošanu un enerģētiskās drošības risku mazināšanu. Pārkompensācijas tiesiskā regulējuma mērķis esot veikt tādus pasākumus, kas samazinātu apgrozījumu un peļņu komersantiem, kuriem, kā uzskata konkrēti lēmumu pieņēmēji, par enerģijas ražošanu atbalsta sistēmas ietvaros tiek maksāts "pārāk daudz" jeb tik daudz, ka tas, pēc šo personu ieskata, neatbilst Enerģētikas likumā lietotajam jēdzienam "pamatota cena". Tas, ka samazināsies obligātā iepirkuma komponente par atjaunojamiem energoresursiem, gan tagad, gan arī turpmāk tikai minimāli ietekmēšot maksu par elektrību. Daudz būtiskāka ietekme uz maksu par elektrību esot pavisam citām šo maksu veidojošajām sadaļām - pašai elektrības cenai, piegādes izmaksām un pievienotās vērtības nodoklim, kas veidojot lielāko daļu patērētāja rēķina par elektrību, kā arī - un tas esot ne mazāk svarīgi - paša patērētāja paradumiem saistībā ar elektroenerģijas patēriņu un attieksmei pret enerģijas efektīvu izmantošanu un brīva elektrības tirgus priekšrocību izmantošanu. Lietojot jēdzienu "pamatota cena", likumdevējs esot domājis "maksu par elektrību", bet tā neesot tas pats, kas "elektrības cena". Abos minētajos likumos pat būtu bijis pareizāk lietot jēdzienu "pamatota maksa par elektroenerģiju". Brīva elektroenerģijas tirgus apstākļos nebūtu loģiski ar likumu noteikt "pamatotu elektroenerģijas cenu", jo tirgus dalībnieki, vērtējot pieprasījumu un piedāvājumu, nonākot pie elektroenerģijas tirgus cenas. Līdz ar to jēdziens "pamatota cena" būtu jāattiecina uz visām tām maksu par elektrību veidojošajām daļām, kas šo maksu ietekmē visvairāk. Šādas daļas esot pārvades un sadales izmaksas, kā arī pievienotās vērtības nodoklis. Savukārt jēdziens "pašpatēriņa kontrole" raksturojot atbalstu piešķirošās un/vai "pamatotas cenas" noteikšanā iesaistītās institūcijas vai institūciju nepieciešamību un pienākumu uzraudzīt gan atbalstu saņemošā ražotāja enerģijas ražošanas procesu un rezultātu, gan šā komersanta pienākumu noteiktā kārtībā sniegt atskaiti par enerģijas ražošanu. Šādu sistēmu varot dēvēt par uzraudzības sistēmu. Neesot šaubu par to, ka uzraudzības sistēma ir gan nepieciešama, gan arī ir jādarbina. Katram uzraudzības sistēmā iesaistītajam esot sava loma un pienākumi, kas jāveic gan tādēļ, lai pildītu normatīvo aktu prasības, gan tādēļ, lai situāciju uzraudzītu pēc būtības un ar pieejamo informāciju rīkotos tā, ka atbalsta sistēmas nepilnības tiek novērstas ar vismazākajiem zaudējumiem iesaistītajām pusēm, bet jo īpaši patērētājiem, kuriem ar likumu uzlikts slogs segt ar atbalsta sistēmas uzturēšanu saistītās izmaksas. Politiskās gribas saturu veidojot personas, kurām ir noteikts viedoklis par atbalstu enerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un lielas jaudas koģenerācijas stacijās, izmantojot dabasgāzi. Ar atbalsta sistēmas nepieciešamību un saturu saistīto uzskatu maiņa esot iespējama un esot notikusi, taču tas nenozīmējot, ka jāizdara tādi tūlītēji un radikāli grozījumi regulējumā, kuri turpmāk liegtu veidot atbalsta sistēmu elektroenerģijas ražošanai. Princips, ka enerģijas ražošana tiek atbalstīta, esot leģitīms, jo kalpojot konkrētam nolūkam. Par nolūka būtību likumdevējs jau esot lēmis vairākkārt. Dažas personas uzskatot, ka elektroenerģiju dārgu padara obligātā iepirkuma komponente. Šāds uzskats neesot pamatots. Vērtējot likumdevēja gribu atbalsta sistēmas veidošanas pirmsākumos, esot konstatējams tas, ka likumdevējam bijis konkrēts mērķis - izveidot tādu atbalsta sistēmu, kuras īstenošanas rezultātā Latvijā būtu vairāk vietējās enerģijas un samazinātos importējamā kurināmā vai enerģijas apjoms. Šis mērķis bijis leģitīms, tas esot saistīts arī ar valsts drošību, un neesot iemesla uzskatīt, ka izmaksas par obligāto iepirkumu ir nepamatotas. Izmaksas esot bijušas pamatotas - skaidras un saprotamas, piemērotas konkrēta mērķa sasniegšanai. Likuma normu ievērošana neesot saistīta ar atbalsta mērķa leģitimitāti. Savukārt princips, ka obligātā iepirkuma komponentē tiek ietverts maksājums par lielas jaudas koģenerāciju, neesot bijis pareizs. Iekļaut tajā arī maksājumu par uzstādīto jaudu lielas jaudas gāzes koģenerācijas stacijām esot atbalsta sistēmai neraksturīgs risinājums un darbojies bez sasaistes ar atbalsta sistēmu tehnoloģiskajiem risinājumiem, kas vērsti tieši uz atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju izmantošanu enerģijas ražošanā. Valsts esot daudzkārt mainījusi enerģētikas tiesisko regulējumu. Elektroenerģijas tirgus cenas dinamikas un obligātā iepirkuma komponentes apmēra mijiedarbības analīze rādot, ka elektroenerģijas tirgus cenas svārstībām ir potenciāli lielāka ietekme uz elektroenerģijas gala cenu nekā obligātā iepirkuma komponentei. Iespējams, ka lielais regulējuma mainīgums pats par sevi neizraisītu negatīvas sekas, taču tādā gadījumā, ja katrs nākamais lēmums ir mēģinājums labot iepriekšējo, neņemot vērā plašāku kontekstu, situācija ar katru jaunu lēmumu kļūstot aizvien sarežģītāka. Šāda pieeja radot nelabvēlīgu vidi turpmākām investīcijām. Secinājumu daļa