9. Article

Satversmes 64. pants noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un apmēros. Vērtējot Saeimas un Ministru kabineta kompetenci likumdošanas laukā, Satversmes tiesa jau ir secinājusi: lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir un jānoregulē pašam. Šāda kārtība ne vien padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, bet arī ļauj ātri un adekvāti reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 7. punktu). Ar Ministru kabineta noteikumu palīdzību tiesiskā iekārta var tikt pieskaņota mainīgiem vērtību priekšstatiem vai faktiem. Straujajā sociālo un tehnisko izmaiņu procesā Ministru kabineta noteikumi bieži vien ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var elastīgi ieviest un papildināt likumdevēja izšķiršanos par pamatprincipiem. Tomēr jebkurā gadījumā, kad likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu izdot ārējos normatīvos aktus, attiecīgajam pilnvarojumam ir jāsaglabā varas atzaru savstarpējās kontroles un līdzsvara attiecības, kā arī jāatbilst citiem tiesiskas valsts principiem [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05 (99) secinājumu daļas 1. punktu]. Likumdevējs, pilnvarojot Ministru kabinetu izstrādāt regulējumu, nedrīkst radīt risku, ka līdzsvars starp likumdevēju un izpildvaru varētu nosvērties uz izpildvaras pusi tiktāl, ka tiktu apdraudēts varas dalīšanas princips un līdz ar to arī demokrātiskas valsts iekārtas būtība (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.2. punktu). Tāpēc likumdevējam pašam ir jālemj par svarīgāko un nozīmīgāko sabiedriskās dzīves jautājumu reglamentāciju (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-08-0306 16.1. punktu un 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 11. punktu). Saeimas virsvadība gan nesniedzas tiktāl, ka Ministru kabinetam vairs nepaliktu autonoma kompetence. Parlamenta virsvadība vēl nenozīmē, ka valdība ir "pakļauta" parlamentam un uzskatāma vienīgi par tā izpildorgānu. Lai gan valdībai jāpakļaujas likumdevēja virsvadībai, tā ir patstāvīgs varas atzars. Tādējādi starp Saeimu un Ministru kabinetu principā nepastāv kompetences norobežojums pa atsevišķām politikas jomām (sal. sk. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2010. gada 18. janvāra viedokli "Par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu saņemšanai". Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/203863). Ministru kabineta pilnvarošanas kārtība noteikta Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantā. Minētā panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējos normatīvos aktus - noteikumus - tikai tad, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvaro, turklāt pilnvarojumā jābūt norādītiem tā galvenajiem satura virzieniem. Tādējādi Ministru kabineta tiesības izdot ārējos normatīvos aktus sniedzas vien tiktāl, ciktāl šīs tiesības ir nodotas ar likumu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 16. punktu). Ministru kabinetam ir tiesības pieņemt tiesību aktus, tomēr tajos nedrīkst ietvert tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 5. punktu). Tāpēc Ministru kabineta noteikumi nedrīkst ietvert tādas tiesību normas, kas bez likumdevēja pilnvarojuma veidotu jaunas tiesiskās attiecības (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 16. punktu). Tātad atbilstoši parlamenta virsvadības principam ir pieļaujams tas, ka Ministru kabinetam tiek piešķirtas pilnvaras likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo normu izstrādāšanai. Savukārt Saeimas pienākums ir pašai likumdošanas kārtībā izlemt visus svarīgākos valsts un sabiedrības dzīves jautājumus.