2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - Ivars Sergets (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - norāda, ka ar Latvijas Būvinženieru savienības speciālistu sertificēšanas institūcijas rīkojumu nolemts anulēt viņa būvprakses sertifikātu ēku konstrukciju projektēšanā, jo Pieteikuma iesniedzējs pārkāpis ar būvniecību saistītos normatīvos aktus, tostarp arī Noteikumu Nr. 139 4. un 5. punktā (turpmāk - apstrīdētās normas) minētos SNiP 2.01.07-85 un SNiP II-23-81* (turpmāk - SNiP). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka minētie normatīvie akti nav spēkā. Atbilstoši likuma "Par Latvijas PSR normatīvo aktu piemērošanas izbeigšanu" 2. pantam Ministru kabinets nosakot kārtību, kādā spēku zaudē Latvijas PSR Ministru padomes lēmumi, ministriju pavēles un instrukcijas, kā arī citu valsts pārvaldes institūciju akti, kuriem ir normatīvs raksturs. Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta 1999. gada 23. marta noteikumu Nr. 120 "Kārtība, kādā izbeidzama Latvijas PSR normatīvo aktu piemērošana" (turpmāk - Noteikumi Nr. 120) 2. punktu ar 2000. gada 1. janvāri Latvijas Republikā neesot piemērojami tie normatīva rakstura akti, ko izdevušas Latvijas PSR valsts pārvaldes institūcijas, proti, Latvijas PSR Ministru padomes lēmumi, instrukcijas un rīkojumi; Latvijas PSR ministriju un resoru instrukcijas, nolikumi, metodiskie norādījumi un citi akti, kas apstiprināti ar attiecīgā ministra vai resora vadītāja pavēli vai rīkojumu; citu Latvijas PSR valsts pārvaldes institūciju izdotie akti. Atbilstoši Noteikumu Nr. 120 3. punktam Latvijas PSR standarti, darba aizsardzības normatīvi, būvnormatīvi un citi normatīvtehniskie akti bijuši izskatāmi likumos noteiktajās institūcijās un turpmāk piemērojamo Latvijas PSR aktu saraksti līdz 1999. gada 31. decembrim publicējami laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Līdz ar to apstrīdētajās normās minētie būvnormatīvi zaudējuši spēku ar 2000. gada 1. janvāri. Pieteikuma iesniedzējs no apstrīdētajām normām nevarējis saprast un paredzēt to, ka šie būvnormatīvi būtu saistoši pilnā apmērā un attiecināmi arī uz cita veida būvkonstrukcijām. Tiesībām zināt savas tiesības neatbilstot tas, ka SNiP nekad nav bijuši izsludināti, publicēti un stājušies spēkā. Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 90. pants paredzot, ka personai ir jāzina, kādas tiesiskas sekas var rasties no konkrētiem juridiskiem faktiem vai rīcības, lai tā varētu izdarīt apzinātu izvēli un vajadzības gadījumā pielāgot savu rīcību. Valstij esot pienākums informēt personu par tās tiesībām un pienākumiem, nodrošinot tai saistošo tiesību aktu izsludināšanu, publicēšanu, spēkā esību un pieejamību. Tikai pēc normatīvā akta izsludināšanas valsts varot prasīt, lai tas tiek ievērots. Latvijā oficiālais izdevums esot "Latvijas Vēstnesis", un tajā publicētā informācija esot oficiālā publikācija. Tikai šāda publikācija esot publiski ticama un saistoša. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs papildus norāda, ka, lai gan viņš būvkonstrukciju daļas projekta paskaidrojuma rakstā atsaucies uz SNiP, no tā nevarot izdarīt secinājumu, ka tie viņam būtu bijuši pilnā apmērā pieejami. Viņš uz SNiP atsaucies tādēļ, ka apstrīdētās normas viņam tādu pienākumu noteikušas. Viņš esot izmantojis mācību literatūru, kurā bijušas atsauces uz SNiP. Tie esot pieejami internetā, taču šīs publikācijas neesot uzticamas. Tāpat arī neesot skaidrs, kura SNiP redakcija viņam būtu jāņem vērā. Praksē neesot bijis vienprātīga viedokļa par slodžu aprēķināšanā piemērojamām normām. Latvija esot nepilnīgi ieviesusi Padomes 1988. gada 21. decembra direktīvu 89/106/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz būvizstrādājumiem. SNiP normas neesot saderīgas ar Eiropas Savienības harmonizētajiem standartiem, jo veidojot dažādas sistēmas. Pieteikuma iesniedzējs būvzinātnes studijās ticis gatavots tieši Eiropas Savienības, nevis PSRS būvnormatīvu piemērošanai. Pieteikuma iesniedzējam SNiP fiziski neesot bijuši pieejami nedz būvkonstrukciju daļas projektēšanas, nedz arī tiesvedības laikā. Tāpēc viņš nevarējis pienācīgi īstenot arī savas tiesības uz taisnīgu tiesu.