7. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda, ka apstrīdētā norma ir pārejas posma regulējums ar atsauci uz aizstājamām saistošām normām, kas bija pieņemtas un publiskotas iepriekšējā tiesiskajā sistēmā. Satversmes 90. pantā esot nostiprināta viena no indivīdiem garantētajām cilvēktiesībām - tiesības zināt savas tiesības. Tiesību efektivitātes principa būtiska un nepieciešama sastāvdaļa esot informētība par tiesībām. Personai esot tiesības zināt jebkuras savas subjektīvās tiesības, kas var izrietēt no dažādiem avotiem, tai skaitā arī no iekšējiem normatīvajiem aktiem, ja tie skar konkrētās personas tiesības vai tiesiskās intereses. Satversmes 90. pantā lietotais termins "zināt" esot saprotams galvenokārt objektīvā nozīmē: tiekot prezumēts, ka privātpersona ir bijusi pienācīgi informēta par savām tiesībām un pienākumiem, ja konkrētajā situācijā tā varēja zināt un tai vajadzēja zināt par tiem. Administratīvajā tiesvedībā esot pietiekama informācija par to, ka Pieteikuma iesniedzējs zināja un viņam vajadzēja zināt izmantojamos SNiP. Tomēr jēdziens "pienācīgi informēts" nozīmējot to, ka tiesību norma atbilst tiesiskuma pamatprasībai un skar īpašā situācijā esošas personas tiesības zināt savas specifiskās, no šīs tiesību normas izrietošās tiesības un pienākumus. Valsts pienākums esot ne tikai atturēties no rīcības, kas varētu radīt šķēršļus tam, lai persona iegūtu informāciju par savām tiesībām un pienākumiem, bet arī veikt darbības, kas nepieciešamas tam, lai nodrošinātu tiesību normu pieejamību. Vērtējot potenciālo personas tiesību aizskārumu, nozīme būtu jāpiešķir ne tikai tam, vai persona faktiski ir ieguvusi informāciju par tās tiesībām un pienākumiem, bet arī tam, vai valsts ir izpildījusi savu pienākumu nodrošināt informācijas par tiesībām un pienākumiem pieejamību. Valsts pārejas posmā līdz jaunā regulējuma izstrādei neesot rīkojusies atbildīgi, jo neesot nodrošinājusi SNiP tulkošanu un brīvu pieejamību būvniecības speciālistiem. Valstij esot jāatzīst sava līdzatbildība par ierobežotas pieejamības SNiP pareizu piemērošanu un pašas bezdarbību, proti, kavēšanos ar jaunā regulējuma izstrādi. Valsts nesamērīgi ilgi pieļāvusi vairs neeksistējoša valstiska veidojuma akceptēta regulējuma piemērošanu. Iespējams, ka potenciāli aizskartā speciālistu grupa (būvinženieri) nav savlaicīgāk vērsusies pie likumdevēja, izpildvaras un Satversmes tiesā tāpēc, ka ilgstoši paļāvusies uz solījumu, kas ietverts pārejas regulējumā, kuram nebija noteikts gala termiņš. Saskaņā ar Satversmes 4. panta pirmo teikumu saistošo dokumentu publicētajām versijām jābūt latviešu valodā. Līdzīga prasība būtu attiecināma uz normatīvajiem aktiem, kas periodā, kamēr notiek pāreja no vienas tiesību sistēmas uz citu, joprojām ir saistoši, bet pieejami tikai svešvalodā. Valstij būtu dodams noteikts termiņš, lai tā nodrošinātu tulkojumu valsts valodā, tomēr arī šim termiņam vajadzētu būt saprātīgam. Tātad, nenodrošinot apstrīdētajās normās minēto SNiP brīvu publiskošanu valsts valodā, valsts neesot ievērojusi Satversmes 1., 4. un 90. pantu. Tomēr tiesiskā regulējuma trūkumi neesot atbrīvojuši būvniecības speciālistus no apstrīdētajās normās minēto SNiP standartu ievērošanas.