9. Article

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Jānis Priekulis - norāda, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas PSRS normatīvo aktu piemērošana bija pagaidu risinājums, kas izmantojams līdz brīdim, kad tiek pieņemti vai atjaunoti Latvijas normatīvie akti. Līdzīga situācija bijusi arī pēc 1918. gada 18. novembra, kad Latvija pasludināja savu neatkarību, bet turpināja piemērot bijušās Krievijas impērijas likumus. Likums "Par Latvijas PSR normatīvo aktu piemērošanas izbeigšanu" paredzot, ka Latvijas PSR Ministru padomes lēmumi, ministriju pavēles, instrukcijas un citi valsts pārvaldes institūciju akti ar normatīvu raksturu zaudē spēku Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Atbilstoši Noteikumu Nr. 120 2. punktam ar 2000. gada 1. janvāri neesot piemērojami Latvijas PSR valsts pārvaldes izdotie normatīva rakstura akti, taču apstrīdētās normas paredzējušas, ka attiecīgie SNiP ir piemērojami līdz Latvijas būvnormatīvu apstiprināšanai. Šāds formulējums par normas spēka zaudēšanu varot radīt neskaidrības, jo, lai varētu secināt, ka iepriekšējais regulējums tiek aizstāts ar jaunu regulējumu, nākoties salīdzināt jauno un vecāko tiesību normu saturu. Satversmes 90. pants paredzot personas subjektīvās tiesības tikt informētai par tās tiesībām un pienākumiem. Lai garantētu šīs tiesības un nodrošinātu arī likuma virsvadību, esot jānodrošina piemērojamo ārējo normatīvo aktu publiska pieejamība. Apstrīdētajās normās esot norāde uz SNiP, un tas nozīmējot, ka arī šiem priekšrakstiem ir jāatbilst Satversmes 90. pantam, jābūt publiski pieejamiem, skaidriem un saprotamiem. No sociālās realitātes un Satversmes 4. panta izrietot tas, ka valstij bija jānodrošina SNiP publiska pieejamība latviešu valodā. Turklāt šobrīd Latvijas būvnormatīvi saturot ārējas norādes uz Latvijas standartiem, kas pieejami tikai par maksu. Taču to iedarbība esot līdzīga ārēju normatīvo aktu iedarbībai, tāpēc arī uz tiem būtu attiecināms Satversmes 90. pants. Satversmes tiesa secināja: