10. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (turpmāk - Arodbiedrību savienība) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas atziņām par Darba laika direktīvas interpretāciju jēdzieni "darba laiks" un "atpūtas laiks" esot Eiropas Savienības tiesību jēdzieni, kuri interpretējami autonomi, ievērojot šīs direktīvas regulējumu. Tādēļ dalībvalstis nevarot vienpusēji noteikt šo jēdzienu saturu. Par darba laiku atbilstoši Darba laika direktīvas 2. panta 1. punktam esot uzskatāmi laika periodi, kurus raksturo trīs kumulatīvi kritēriji: 1) darba ņēmējs strādā; 2) darba ņēmējs strādā darba devēja labā (ir darba devēja rīcībā); 3) darba ņēmējs veic savu darbu vai pilda savus pienākumus. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai viens no izšķirošiem darba laika jēdziena satura noteikšanas faktoriem esot tas, ka darba ņēmējs ir spiests fiziski atrasties darba devēja noteiktā vietā. Vērtējot to, vai nodarbinātais veic darbu, neesot būtiskas nozīmes ne veikto darbību intensitātei, ne darbību pārtraukumiem. Ja laika periods minētajiem kritērijiem neatbilst, tas esot uzskatāms par atpūtas laiku. Eiropas Savienības Tiesa esot analizējusi arī dežūras gatavības un izsaukuma gatavības jēdzienus. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas atziņām par pārtraukumu esot uzskatāms atpūtas laiks, kurā darba ņēmējam nevajag obligāti palikt darba vietā, būt darba devēja rīcībā vai veikt savus darba pienākumus. Savukārt laika periodi, kuros darba ņēmējam pēc darba devēja lūguma jāpaliek darba vietā un jābūt pieejamam, lai tas nepieciešamības gadījumā veiktu darbu, esot uzskatāmi par darba laiku pat tad, ja darbinieks šajā laikā faktiski savus pienākumus neveic. Latvijas Republika esot ratificējusi Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 4. panta 2. punktu un tādējādi atzinusi nodarbināto tiesības uz paaugstinātu atlīdzību par virsstundu darbu. Apstrīdētā norma paredzot iespēju nemaksāt paaugstinātu atlīdzību par virsstundu darbu. Tādēļ, pēc Arodbiedrību savienības ieskata, Latvijas Republika nav pienācīgi izpildījusi minētās saistības un apstrīdētā norma ne tikai pārkāpj Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu, bet arī nenodrošina personām Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu darba samaksu. Turklāt Arodbiedrību savienība norāda, ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā neesot pietiekami izvērtēts arodbiedrību viedoklis un pats process bijis sasteigts.