11. Article

Pieaicinātā persona - mg. iur. Edgars Pastars - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētā norma esot pretrunā ar citām Atlīdzības likuma normām un šā likuma sistēmu. Par virsstundu darba laiku esot uzskatāms jebkāds laiks, kurš pārsniedz normālo darba laiku un kurā darbinieks veic darbu vai ir darba devēja rīcībā. Apstrīdētā norma faktiski regulējot "aktīvo dežūrlaiku", kad darbinieks ir darba pienākumu izpildes vietā un darba devēja rīcībā, bet neveic aktīvu darbu. Atlīdzības likuma 3. panta ceturtās daļas 9. punktā esot regulēts "pasīvais dežūrlaiks", tas ir, laiks, kuru amatpersona vai darbinieks nepavada darba vietā vai citā institūcijas norādītajā vietā un kuru tas var izmantot pēc saviem ieskatiem, taču ir gatavs pēc pieprasījuma ierasties norādītajā vietā un sākt savu pienākumu pildīšanu. Iestāde varot vienoties ar amatpersonu par tādu "pasīvā dežūrlaika" apmaksas kārtību, kas atšķiras no parastā darba laika vai "aktīvā dežūrlaika" apmaksas kārtības. Tomēr arī šāda kārtība būtu atzīstama par diskutablu, ņemot vērā Saeimas atbildes rakstā norādīto Eiropas Savienības normatīvo aktu regulējumu. Savukārt "aktīvais dežūrlaiks" esot apmaksājams tādā pašā apmērā kā aktīva darba pienākumu izpilde pat tad, ja darbinieks, atrodoties darba vietā un darba devēja rīcībā, drīkst paēst vai atpūsties. Vēl jo vairāk - tieši darba devējs esot tas, kurš nosakot, ko amatpersona vai darbinieks šajā laikā drīkst darīt. Tādēļ šo laiku nevarot uzskatīt par pienācīgu pārtraukumu. Arī Augstākā tiesa 2016. gada 16. jūnija spriedumā lietā Nr. SKA‑347/2016 esot pamatoti atzinusi, ka ugunsdzēsības dienestā nodarbinātas amatpersonas darba laikā būtu ieskaitāms arī pārtraukums, kura laikā amatpersonai jāatrodas dienesta pienākumu izpildes vietā un jābūt gatavai jebkurā brīdī pēc izsaukuma doties izbraukumā, bet tam, ka amatpersona šajā laikā var atpūsties, kamēr netiek izsaukta, nav īpašas nozīmes. Acīmredzams esot tas, ka apstrīdētā norma, pretēji Saeimas apgalvojumam, nav pieņemta tāpēc, lai ievērotu minētajā Augstākās tiesas spriedumā ietvertās atziņas. Saeimas viedoklim, ka amatpersonām un darbiniekiem var noteikt atšķirīgus tiesiskos pienākumus, varot piekrist. Tomēr nevarot piekrist tam, ka sistēmiska rakstura jautājumā par to, kā vērtējams pārtraukuma laikā veikts darbs, drīkstētu pastāvēt būtiskas atšķirības, turklāt tādas, kas skar tikai vienu amatpersonu grupu. Atlīdzības likuma regulējuma vispārējais mērķis esot vienotas kārtības nodrošināšana attiecībā uz jebkuru tā tvērumā ietilpstošo amatpersonu un darbinieku atlīdzību. Savukārt apstrīdētā norma esot pieņemta ar mērķi ietaupīt finanšu līdzekļus uz darbinieku pārstrādāšanās riska rēķina. Taču finanšu līdzekļu ekonomija pati par sevi nevarot attaisnot personas tiesību ierobežošanu. Apstrīdētā norma esot kārtējais Atlīdzības likumā iekļautais izņēmums no vispārējā amatpersonu un darbinieku darba samaksas regulējuma. Šādu izņēmumu klāsts pastāvīgi tiekot paplašināts, lai gan neesot saskatāmi apstākļi, kuru dēļ tie būtu nepieciešami. Attiecīgais regulējums esot ieviests taupības labad, nevis lai aizsargātu Satversmes 116. pantā noteiktās vērtības. Secinājumu daļa