12. Article

Saeima uzskata, ka konkrētajā administratīvajā lietā Pārvalde kļūdaini piemērojusi apstrīdēto normu. Šim Saeimas viedoklim piekrīt arī Iekšlietu ministrija. Saeima norāda, ka pieteicējam administratīvajā lietā noteikts summētais dienesta pienākumu izpildes laiks. No summētā dienesta pienākumu izpildes laika grafika, kuru Saeima izprasījusi no Pārvaldes, izrietot, ka pārtraukumi attiecīgajām amatpersonām nav paredzēti. Tā kā apstrīdētā norma esot piemērojama tikai tajos gadījumos, kad pārtraukums amatpersonai bija paredzēts, bet netika piešķirts izņēmuma apstākļu dēļ, konkrētajā gadījumā tā neesot piemērojama. Saeima norāda, ka summētā dienesta pienākumu izpildes laika grafikā esot jau iepriekš ieplānots amatpersonu virsstundu darbs, ko tām veikt esot nepieciešams, lai nodrošinātu nepārtrauktu dienesta pienākumu izpildi. Tādēļ šajā gadījumā esot piemērojams Atlīdzības likuma 14. panta desmitās daļas 4. punkts un attiecīgās amatpersonas virsstundu darbs esot atlīdzināms ar samaksu atbilstoši tai noteiktajai stundas algas likmei ar piemaksu 100 procentu apmērā no tās. Arī Iekšlietu ministrija norāda, ka šāda dienesta pienākumu izpildes laika plānošana liecina par amatpersonu virsstundu darba nepieciešamību nepārtrauktas dienesta pienākumu izpildes nodrošināšanai. Tātad Saeima uzskata, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību aizskārumu personai konkrētajā gadījumā radījusi nevis apstrīdētā norma pati par sevi, bet gan tās interpretācija un piemērošana. Proti, Saeima pēc būtības ir izteikusi apsvērumus par iespējamu pamatu tiesvedības izbeigšanai lietā. Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai procesuāla rakstura jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normu konstitucionalitātes izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016‑06‑01 17. punktu). Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 2. punktu tiesa, kas izskata administratīvo lietu pirmajā instancē, var iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai tikai par tādas normas satversmību, ko iestāde ir piemērojusi vai kas būtu jāpiemēro šajā lietā administratīvajā procesā tiesā. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesas pieteikums Satversmes tiesai nevar būt abstrakts, proti, tāds, kas nav saistīts ar konkrēto lietu, un tiesai jāpamato tas, ka attiecīgā norma ir nepieciešama lietas izspriešanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 9. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑10‑01 8. punktu). No pieteikuma izriet, ka Pārvalde ir piemērojusi apstrīdēto normu pieteicējam administratīvajā lietā. Pieteikuma iesniedzēja, izvērtējot administratīvajā lietā paustos Pārvaldes argumentus, lēmumā par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai secinājusi, ka konkrēto situāciju, kas tai jāizvērtē administratīvās lietas ietvaros, aptver un regulē tieši apstrīdētā norma. Tātad Pieteikuma iesniedzēja ir sniegusi pamatojumu tam, kādēļ apstrīdētā norma ir nepieciešama tās lietvedībā esošās administratīvās lietas izspriešanai. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesas pieteikuma gadījumā jeb tā dēvētās konkrētās kontroles ietvaros lietas izlemšanai nozīmīgi ir konkrētās lietas apstākļi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑30‑01 10. punktu). Taču Satversmes tiesas uzdevums nav stāties vispārējās jurisdikcijas tiesas vai administratīvās tiesas vietā un izlemt, kuras normas tai nepieciešamas kādas lietas izspriešanai (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-12-03 9.3. punktu). Konkrētajā gadījumā, ņemot vērā pieteikumā norādīto pamatojumu, Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt, ka apstrīdētā norma ir nepieciešama konkrētās administratīvās lietas izskatīšanai. Tādēļ Satversmes tiesai ir jāpārbauda apstrīdētās normas atbilstība Satversmei. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma.