14. Article

Apstrīdētā norma ir daļa no Atlīdzības likuma 14. pantā ietvertā regulējuma par kārtību, kādā kompensējams amatpersonu un valsts institūciju darbinieku virsstundu darbs. "Virsstundu darbs" ir darba laika organizācijas jēdziens, ar kuru apzīmē darbu, ko nodarbinātais veic virs tam noteiktā normālā darba pienākumu izpildes laika. 14.1. Atlīdzības likuma 14. panta sestajā daļā amatpersonu un valsts institūciju darbinieku virsstundu darba atlīdzināšanai paredzēti divi alternatīvi līdzekļi: 1) samaksa atbilstoši nodarbinātajam noteiktajai stundas algas likmei un piemaksa 100 procentu apmērā no tās (turpmāk - dubulta darba samaksa); 2) apmaksāts atpūtas laiks atbilstoši nostrādāto virsstundu skaitam. Savukārt virsstundu darbs, ko veic amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, saskaņā ar Atlīdzības likuma 14. panta septīto daļu vispār ir kompensējams, piešķirot apmaksātu atpūtas laiku. Šo amatpersonu virsstundu darbs var tikt kompensēts naudā tikai divos izņēmuma gadījumos. Pirmais izņēmums ir noteikts attiecībā uz situācijām, kad amatpersona virs tai noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika tiek iesaistīta Atlīdzības likuma 14. panta desmitās daļas 1.-4. punktā noteikto dienesta pienākumu pildīšanā. Minētās normas attiecas uz gadījumiem, kad amatpersona tiek iesaistīta virsstundu darbā, lai nodrošinātu īpaši nozīmīgus valsts pasākumus, novērstu katastrofu un dabas stihiju sekas, nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību vai veiktu citus ārkārtas uzdevumus; lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību sabiedriski nozīmīgos publiskos sporta vai kultūras pasākumos; lai nodrošinātu Eiropas Savienības politiku instrumentu vai pārējās ārvalstu finanšu palīdzības finansēto vai līdzfinansēto projektu īstenošanu; lai nodrošinātu nepārtrauktu vai steidzamu, iepriekš neparedzētu uzdevumu veikšanu. Ja ir ievēroti attiecīgajā Atlīdzības likuma 14. panta desmitās daļas punktā norādītie papildu nosacījumi, šāda rakstura virsstundu darbs amatpersonai atlīdzināms ar dubultu darba samaksu. Otrais izņēmums ir noteikts Atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļā attiecībā uz situācijām, kad amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm veiktā virsstundu darba atlīdzināšana ar apmaksātu atpūtas laiku atbilstoši šā panta septītajai daļai apdraudētu attiecīgās iestādes funkcionēšanu. Šādās situācijās virsstundu darbs, kas veikts laikā, kad amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi nebija iespējams piešķirt pārtraukumu, saskaņā ar apstrīdēto normu atlīdzināms ar darba samaksu atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas algas likmei bez papildu piemaksām. Savukārt jebkurā citā laikā veikts virsstundu darbs šādās situācijās saskaņā ar Atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļas 2. punktu atlīdzināms ar dubultu darba samaksu. Regulējums, kas nosaka atlīdzību par nodarbināto veikto darbu, tai skaitā virsstundu darbu, ir cieši saistīts ar regulējumu par nodarbināto darba laika organizāciju. Kritērijus, kuriem jāatbilst nacionālajos normatīvajos aktos ietvertajam darba laika organizācijas regulējumam, tai skaitā virsstundu darba regulējumam, nosaka Darba laika direktīva. Saskaņā ar Darba laika direktīvas 1. panta trešo daļu tās noteikumi ir piemērojami visiem nodarbinātajiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā neatkarīgi no tā, vai persona ir nodarbināta kā amatpersona vai darbinieks. Tādējādi no Darba laika direktīvas normām izriet, ka jebkuras nodarbinātās personas - gan amatpersonas, gan darbinieka - darba vai dienesta pienākumu pildīšana virs normālā darba vai dienesta pienākumu izpildes laika neatkarīgi no šo pienākumu rakstura pēc būtības ir virsstundu darbs. Arī Atlīdzības likumā jēdziens "virsstundu darbs" ir lietots šādā nozīmē, to attiecinot gan uz amatpersonām, gan darbiniekiem. Darba laika direktīvas 3., 4. un 5. pantā ir noteiktas minimālās prasības attiecībā uz nodarbināto ikdienas atpūtas laiku, darba pārtraukumiem un nedēļas atpūtas laiku. Savukārt tās 6. pantā ir noteikts maksimālais nedēļas darba laiks, ieskaitot virsstundas. Darba laika direktīva nav piemērojama attiecībā uz tādām valsts funkcijām, kuras pēc sava rakstura nevar pakļaut darba laika plānojumam un kurām tādēļ nav iespējams piemērot Darba laika direktīvas nosacījumus, pat izmantojot šajā direktīvā paredzēto iespēju atkāpties no atsevišķiem tās noteikumiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 20. novembra sprieduma lietā Nr. C‑147/17 68.-76. punktu). Tas, ka veselības, drošības un sabiedriskās kārtības dienestiem jādarbojas nepārtraukti, tomēr nav pamats nepiemērot tajos nodarbināto personu darba laika organizācijai Darba laika direktīvas nosacījumus laikā, kad šie dienesti darbojas normālos apstākļos. Minētajos dienestos nodarbinātajiem var nepiemērot Darba laika direktīvas nosacījumus tikai īpaši smagā un plaša mēroga situācijā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 20. novembra sprieduma lietā Nr. C‑147/17 67. punktu). Tomēr saskaņā ar Darba laika direktīvas 17.-22. pantu dalībvalstis ir tiesīgas, ievērojot šo normu nosacījumus, attiecībā uz Darba laika direktīvas tvērumā esošām nodarbinātības jomām noteikt atkāpes no vairākiem direktīvas noteikumiem, tai skaitā noteikuma par darba laika pārtraukumiem. Tātad dalībvalstis var izņēmuma kārtā nepiemērot Darba laika direktīvas noteikumus atsevišķās nodarbinātības jomās, kuras nav iespējams pakļaut darba laika organizācijai un kuras tādēļ neietilpst direktīvas tvērumā, kā arī paredzēt atkāpes no tās nosacījumiem attiecībā uz direktīvas tvērumā ietilpstošām nodarbinātības jomām, ievērojot direktīvas 17.-22. panta nosacījumus. 14.2. Nodarbinātības jomā Latvijas Republikai ir saistošas arī Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas (turpmāk - Harta) normas, kuras ratificētas ar 2013. gada 14. februāra likumu "Par Pārskatīto Eiropas Sociālo hartu". Ar minēto likumu Latvijas Republika atzina par sev saistošu citstarp Hartas 4. panta 2. punktu, kas paredz ikviena nodarbinātā tiesības uz paaugstinātu atalgojumu par virsstundu darbu ar izņēmumiem atsevišķos gadījumos. Darbs, kuru nodarbinātais veic virs tam noteiktā normālā darba laika, prasa papildu piepūli, par kuru tam jāsaņem atlīdzība. Proti, šādos gadījumos nodarbinātajam saskaņā ar Hartas 4. panta 2. punktu jāsaņem atlīdzība ne vien par paveikto darbu, bet arī par viņam uzlikto papildu slodzi. Tādēļ atlīdzībai par virsstundu darbu vispār ir jābūt lielākai nekā atlīdzībai par darbu normālā darba laika ietvaros. Virsstundu darbs var tikt atlīdzināts arī ar atpūtas laiku, taču šādā gadījumā atpūtas laikam jābūt garākam par virsstundu darba laiku [sk. Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2011. gada 17. oktobra lēmuma lietā "European Council of Police Trade Unions (CESP) v. Portugal", pieteikums Nr. 60/2010, 19. un 20. punktu]. Hartas 4. panta 2. punkts, kas paredz augstāku atlīdzību par virsstundu darbu, izņēmuma kārtā var netikt piemērots atsevišķām publiskām amatpersonām, kā arī tādām skaitliski nelielām nodarbināto grupām, kuri ieņem vadošus amatus vai kuru darba laiks ir organizēts brīvā formā un tādēļ nevar tikt uzskaitīts [sk. Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2010. gada 23. jūnija lēmuma lietā "Confédération française de l'Encadrement CFE-CGC v. France", pieteikums Nr. 56/2009, 75. punktu un 2013. gada 2. decembra lēmuma lietā "Union syndicale des magistrats administratifs (USMA) v. France", pieteikums Nr. 84/2012, 57.-70.punktu]. Tādējādi likumdevējam no Hartas 4. panta 2. punkta izriet pienākums nodrošināt nodarbinātajam par virsstundu darbu tādu atlīdzību, kas ir lielāka par viņam noteikto darba samaksu. Turklāt atbilstoši vienlīdzības principam likumdevējam jānodrošina, ka tādi nodarbinātie, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, par to veikto virsstundu darbu saņem vienādu atlīdzību. Līdz ar to likumdevējam, nosakot paaugstinātu atlīdzību par virsstundu darbu, ir jāievēro vienlīdzības princips.