15. Article

Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai visupirms ir jānoskaidro, vai un kuras personas vai personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar to personu grupu, uz kurām attiecināma apstrīdētā norma. Šajā nolūkā ir nepieciešams noteikt galveno attiecīgās personu grupas vienojošo pazīmi (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017‑15‑01 18. punktu). Tāpat ir jāizvērtē, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda uz to, ka attiecīgās personu grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012‑14‑03 17.2. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā tās tvērumā ietilpstošajām amatpersonām nepamatoti noteikta atšķirīga atlīdzība par virsstundu darbu salīdzinājumā ar 1) amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu citā laikā; 2) citām amatpersonām, kas veic virsstundu darbu; 3) publiskā un privātā sektora darbiniekiem, kas veic virsstundu darbu. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka neviens normatīvais akts neparedz starpkategoriju starp darba laiku un atpūtas laiku. Tādēļ neesot pamata laiku, kurā amatpersonai jābūt iestādes rīcībā un tās dienesta pienākumu izpildes vietā, vērtēt atšķirīgi no cita tās dienesta pienākumu izpildes laika. Turpretim Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas tvērumā ietilpstošās amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm nav salīdzināmas ar minētajām personu grupām. Amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm nevarot tikt salīdzinātas ar citām amatpersonām vai publiskā vai privātā sektora darbiniekiem, ņemot vērā amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta pienākumu raksturu un tām paredzētās sociālās garantijas. Savukārt forma, kādā amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm tiek iesaistītas dienesta pienākumu izpildē laikā, kad tām nav iespējams piešķirt pārtraukumu, neļaujot šajā laikā veikto darbu salīdzināt ar aktīvu dienesta pienākumu izpildi. Kā argumentu tam, kādēļ amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm nevar salīdzināt ar citām amatpersonām un darbiniekiem, Saeima norāda arī to, ka amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm ir paredzētas sevišķas sociālās garantijas. Proti, tām esot tiesības saņemt izdienas pensiju, kas nodrošinot kompensāciju par virsstundu darba radīto papildu slodzi. Uz šo apstākli norāda arī Iekšlietu ministrija. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izdienas pensija ir noteiktu profesiju pārstāvjiem paredzēta papildu sociālā garantija, kura tiek piešķirta, lai atlīdzinātu viņu veicamo pienākumu un darba apstākļu radīto nelabvēlīgo ietekmi uz viņu veselību un/vai ar attiecīgo amatu saistītos ierobežojumus, nevis lai atlīdzinātu veikto darbu (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.2. punktu). Proti, tiesības saņemt izdienas pensiju nosakāmas attiecībā uz tādiem amatiem, kuriem raksturīga sevišķi nelabvēlīga ietekme uz nodarbinātajiem vai sevišķi ar attiecīgo amatu saistīti ierobežojumi. Tātad likumdevēja piešķirtās tiesības saņemt izdienas pensiju ir sekas, kas izriet no tā, ka attiecīgais amats būtiski atšķiras no citiem amatiem. Šīs tiesības nav tāda pazīme, kas raksturotu pašu attiecīgo amatu un nodarbināto grupu. Tādēļ tās nav izmantojamas par kritēriju, pēc kura varētu savstarpēji salīdzināt vairākas nodarbināto grupas. Lai noskaidrotu, vai un kuras nodarbināto grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams izvērtēt attiecīgos amatus raksturojošās pazīmes. Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 2. panta otro daļu Iekšlietu ministrijas sistēmā ietilpst Iekšlietu ministrijas padotībā esošās iestādes - Iekšējās drošības birojs, Valsts policija, Valsts robežsardze, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests -, kā arī šo iestāžu padotībā esošās koledžas. No minēto iestāžu un Pārvaldes darbību regulējošiem normatīvajiem aktiem izriet, ka šo iestāžu uzdevums ir nodrošināt būtisku valsts funkciju izpildi sabiedrības drošības un labklājības aizsardzības jomā. Attiecīgi Dienesta gaitas likumā šo iestāžu amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm paredzēti īpaši darba laika organizācijas nosacījumi, bet likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" - arī sevišķi ar amatu saistīti ierobežojumi. Minētās pazīmes nošķir amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm no citām amatpersonām un publiskā un privātā sektora darbiniekiem. Proti, tieši dienesta pienākumu raksturs, no tā izrietošais speciālais darba laika organizācijas regulējums un ar amatu saistītie ierobežojumi ļauj secināt, ka amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm neatrodas salīdzināmos apstākļos ar citām amatpersonām un valsts institūciju vai privātā sektora darbiniekiem. 15.1. Taču apstrīdētā norma ir piemērojama tikai tām amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras veikušas virsstundu darbu laikā, kad tām nebija iespējams piešķirt pārtraukumu. Savukārt amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras veikušas virsstundu darbu jebkurā citā laikā, ir piemērojams Atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļas 2. punkts. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā expressis verbis noteikta cilvēku vienlīdzība likuma un tiesas priekšā. Taču šajā Satversmes normā ietvertā vienlīdzības principa saturs ir plašāks. No vienlīdzības principa izriet prasība nodrošināt vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās. Proti, vienāda attieksme ir nodrošināma ne tikai pret dažādām personām, kas ietilpst vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās grupās. Atbilstoši vienlīdzības principam arī vienai un tai pašai personai, nonākot vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās, jābūt pakļautai vienādai attieksmei. Citiem vārdiem: ja divas faktiskās situācijas no tiesiskā viedokļa ir uzskatāmas par vienādām un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmām situācijām, tad likumdevējam atbilstoši vienlīdzības principam attiecībā uz abām šīm situācijām jānosaka vienāds tiesiskais regulējums. Tādēļ Satversmes tiesai jāpārbauda, vai amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu laikā, kad tām nebija iespējams piešķirt pārtraukumu, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar amatpersonām, kas veic virsstundu darbu citā laikā. Šajā nolūkā Satversmes tiesai ir jānoskaidro amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm darba laika organizācijas tiesiskais regulējums. Atbilstoši Dienesta gaitas likuma 26. pantam dienesta pienākumu izpildes laiks šā likuma izpratnē ir laikposms, kura ietvaros amatpersona pilda dienesta pienākumus vai atrodas iestādes rīcībā tās noteiktajā dienesta pienākumu izpildes vietā un kuru organizē iestādes vadītājs. Dienesta pienākumu izpildes laika sākumu, beigas, kā arī tā organizācijas veidu nosaka iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona. Savukārt kārtība, kādā amatpersonu ar speciālo dienesta pakāpi var iesaistīt virsstundu darbā, ir ietverta Dienesta gaitas likuma 29. pantā, kura pirmajā un otrajā daļā ir noteikts arī maksimālais virsstundu darba laiks. Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 30. panta otrās daļas 1., 2. un 3. punktu amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi atkarībā no nepārtrauktas dienesta pienākumu izpildes laika ir tiesības uz vismaz vienu pārtraukumu. Pārtraukums atbilstoši šā panta pirmajai daļai ir vismaz 30 minūtes garš laikposms periodā no dienesta pienākumu izpildes laika sākuma līdz beigām, kurā amatpersona nepilda dienesta pienākumus un kuru tā var izmantot pēc sava ieskata. Saskaņā ar šo normu pārtraukuma laiku neieskaita dienesta pienākumu izpildes laikā. Tātad pārtraukuma laikā amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi tiek nodarbināta ārpus Dienesta gaitas likumā noteiktā normālā dienesta pienākumu izpildes laika. 15.2. Saeima norāda, ka nepiešķirta pārtraukuma laikā amatpersonai ir tikai jāuzturas dienesta pienākumu izpildes vietā un jābūt darba devēja rīcībā. Dienesta pienākumu izpildē tā tiekot iesaistīta tikai tad, ja tas ir nepieciešams, bet pārējā laikā tā varot atpūsties un ieturēt maltīti. Saeimas viedoklim piekrīt Tieslietu ministrija, Iekšlietu ministrija, Finanšu ministrija, kā arī Valsts kontrole un Pārvalde. Tātad Saeima un minētās pieaicinātās personas uzskata, ka dienesta pienākumu izpildi amatpersonai nepiešķirta pārtraukuma laikā, kurā attiecīgā amatpersona atrodas dienesta pienākumu izpildes vietā, nevar pēc būtības salīdzināt ar aktīvu dienesta pienākumu pildīšanu vai darba veikšanu. Darba laika direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā ir ietvertas darba un atpūtas laika definīcijas. Darba laiks 1. punktā definēts kā jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda savus pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Savukārt atpūtas laiks saskaņā ar minētā panta 2. punktu ir jebkurš laikposms, kas neatbilst darba laika jēdzienam. Interpretējot Darba laika direktīvu, Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka "darba laiks" un "atpūtas laiks" ir autonomi Eiropas Savienības tiesību jēdzieni, kuri interpretējami atbilstoši šīs direktīvas sistēmai un mērķiem (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2005. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. C-14/04 44. punktu). Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā vairākkārt vērtēts tas, vai "aktīvais dežūrlaiks", kad nodarbinātais uzturas darba devēja norādītā vietā, ir uzskatāms par darba laiku Eiropas Savienības tiesību izpratnē. Šajā ziņā Eiropas Savienības Tiesa norādījusi, ka "darba laiks" un "atpūtas laiks" ir savstarpēji izslēdzoši jēdzieni un starpkategorijas starp tiem nav iespējamas (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2000. gada 3. oktobra sprieduma lietā Nr. C-303/98 47. punktu un 2015. gada 10. septembra sprieduma lietā Nr. C-266/14 26. punktu). No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka noteicošais darba laika klasificēšanas faktors ir tieši nodarbinātās personas pienākums atrasties darba devēja noteiktā vietā, lai nepieciešamības gadījumā varētu nekavējoties veikt savus profesionālos pienākumus. Tā kā nodarbinātais šādā gadījumā nevar brīvi izvēlēties savu atrašanās vietu, jebkurš šāds laikposms ir uzskatāms par darba laiku (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 9. septembra sprieduma lietā Nr. C-151/02 63. punktu). Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka šādu darba laika klasifikāciju nevar ietekmēt attiecīgajā laikposmā veiktā darba intensitāte, ražīgums un apjoms (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2000. gada 3. oktobra sprieduma lietā Nr. C-303/98 48. punktu un 2005. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. C-14/04 43. punktu) vai tas, ka darba devējs nodrošina nodarbinātajam iespēju izmantot atpūtas istabu laikā, kamēr viņa pakalpojumi nav nepieciešami (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 9. septembra sprieduma lietā Nr. C-151/02 64. punktu). Tādējādi Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka "aktīvais dežūrlaiks" uzskatāms par darba laiku Eiropas Savienības tiesību izpratnē (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2000. gada 3. oktobra spriedumu lietā Nr. C‑303/98, 2005. gada 1. decembra spriedumu lietā Nr. C-14/04 un 2018. gada 21. februāra spriedumu lietā Nr. C‑518/15). Tātad "aktīvā dežūra" nepiešķirta pārtraukuma laikā ir uzskatāma par virsstundu darbu. Tādējādi konkrētajā gadījumā ir saskatāmas vairākas pazīmes, kas vieno divas personu grupas - amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu pārtraukuma laikā, un amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu citā laikā. Proti, abās grupās ietilpst amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas atrodas no tiesiskā viedokļa vienādā faktiskajā situācijā, proti, nodrošina būtisku valsts funkciju izpildi, ir pakļautas līdzīgiem darba laika organizācijas noteikumiem un ar amatu saistītiem ierobežojumiem un tiek nodarbinātas virs tām noteiktā normālā dienesta pienākumu izpildes laika. Līdz ar to norādītās personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.