17. Article

Atšķirīga attieksme var tikt noteikta ar likumu. Lai izvērtētu, vai apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu, jāpārbauda, vai: 1) apstrīdētā norma ir pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā; 2) vai tā ir izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai tā ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑28‑0306 14. punktu un 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑35‑03 12. punktu). Apstrīdētā norma tika pieņemta ar 2016. gada 23. novembra likumu "Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā", kas stājās spēkā 2017. gada 1. janvārī. Šā likuma projekts tika iekļauts likuma "Par valsts budžetu 2017. gadam" projektu pavadošo likumprojektu paketē, atzīts par steidzamu un izskatīts Saeimā divos lasījumos. Savukārt apstrīdētā norma iekļauta šā likuma projektā pēc iekšlietu ministra 2016. gada 2. novembrī iesniegtā priekšlikuma otrajam lasījumam. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir tiesības un arī pienākums valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē iekļaut jautājumus, kas attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011‑03‑01 18. punktu un 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018‑11‑01 18.2. punktu). Iekšlietu ministra priekšlikuma pamatojumā norādīts uz Augstākās tiesas 2016. gada 16. jūnija spriedumu lietā Nr. SKA‑347/2016, kurā atzīts, ka Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 30. pantā ietvertais regulējums interpretējams tādējādi, ka pārtraukuma laiks ieskaitāms dienesta pienākumu izpildes laikā, ja šajā laikā amatpersonai noteikts aizliegums atstāt dienesta pienākumu izpildes vietu. Apstrīdētā norma ir daļa no risinājuma, kas tika piedāvāts, lai izpildītu minēto Augstākās tiesas spriedumu. No priekšlikuma pamatojuma un tam pievienotajiem priekšlikumiem par finansēšanas avotiem, no kuriem varētu nodrošināt virsstundu darba samaksu Pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, secināms, ka 2017. gadā Tieslietu ministrijai nepieciešami 2 545 085 euro, tai skaitā atalgojumam - 2 059 297 euro. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais regulējums attiecas uz 2017. gada valsts budžeta izdevumiem un likumdevējs bija tiesīgs iekļaut to valsts budžeta likumu pavadošo likumu paketē. Iekšlietu ministra priekšlikuma pamatojumā norādīts, ka piedāvātais risinājums izskatīts un konceptuāli atbalstīts Ministru kabineta 2016. gada 18. oktobra sēdē. Priekšlikuma pamatojumā analizēta Darba laika direktīva, atsevišķi Eiropas Savienības Tiesas spriedumi, vērtēti Pārvaldei pieejamie resursi, līdzekļi pārtraukuma mērķa sasniegšanai un Satversmes tiesas judikatūra izdienas pensiju jautājumā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 69.-72.lp.). Likumprojekta otrajam lasījumam iesniegtie priekšlikumi, tai skaitā iekšlietu ministra iesniegtie priekšlikumi, ir izskatīti Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 11. novembra un 16. novembra sēdēs. Komisijas sēdē, pamatojot priekšlikumu pieņemt apstrīdēto normu, Iekšlietu ministrijas pārstāvis Vilnis Vītoliņš norādīja, ka šis priekšlikums attiecas uz virsstundu darba atlīdzināšanu, un atzina, ka resursu trūkuma dēļ ne vienmēr ir iespējams kompensēt amatpersonām virsstundu darbu ar apmaksātu atpūtas laiku [sk. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 11. un 16. novembra sēžu audioierakstus lietas materiālu 2. sēj.]. Izskatāmajā lietā nav strīda un arī Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma ir pieņemta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Līdz ar to atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu.