18. Article

Atšķirīgajai attieksmei pret personu grupām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams leģitīms mērķis (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006‑10‑03 21. punktu). Satversmes tiesas procesā pienākums norādīt leģitīmo mērķi visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011‑01‑01 13.2. punktu). Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos, un tādēļ arī nav savā atbildes rakstā izvērtējusi apstrīdētajā normā noteiktās atšķirīgās attieksmes atbilstību Satversmei un nav norādījusi, kāds, pēc tās ieskata, būtu atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums ex officio objektīvi izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību vai - tieši pretēji - neesību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01‑01 23. punktu). No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem izriet, ka tās mērķis ir nodrošināt Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Pārvaldes funkciju izpildi, līdz tiks izvērtēta iespēja pilnveidot dienesta pienākumu izpildes organizāciju un piesaistīt papildu cilvēkresursus (sk. lietas materiālu 2. sēj. 69.-72.lp.). Taču apstrīdētā norma, nosakot amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm par pārtraukuma laikā veiktu virsstundu darbu tādu samaksu, kas ir vienāda ar tām noteikto stundas algas likmi, nevis dubultu darba samaksu, kādu tās ir tiesīgas saņemt par citā laikā veiktu virsstundu darbu, nodrošina vienīgi valsts budžeta līdzekļu ietaupījumu. Satversmes tiesa atsevišķos gadījumos, it sevišķi vērtējot regulējumu sociālo tiesību jomā, ir atzinusi, ka likumdevēja nolūks ietaupīt valsts budžeta līdzekļus pats par sevi ir vērsts uz citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību, un atzinusi šādu mērķi par leģitīmu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009‑86‑01 12. punktu un 2014. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2013‑13‑01 14. punktu). Nepieciešamība taupīt valsts budžeta līdzekļus var attaisnot valsts atteikšanos piešķirt līdzekļus mazāk svarīgu tās funkciju veikšanai vai vispārēju taupības pasākumu ieviešanu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Taču valsts budžeta līdzekļu ietaupījums nevar kalpot par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei pret personu grupām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Konkrētajā gadījumā nav saskatāms nekāds leģitīms mērķis, kura dēļ vienai un tai pašai amatpersonu grupai par noteiktā laikā veiktu virsstundu darbu būtu nosakāma zemāka atlīdzība nekā par citā laikā veiktu virsstundu darbu. Ja apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa, tās atbilstība samērīguma principam nav jāvērtē (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 25.2. punktu). Tā kā apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa, tā neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.