3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētā norma esot pieņemta pēc iekšlietu ministra priekšlikuma, lai ievērotu Augstākās tiesas 2016. gada 16. jūnija spriedumu lietā Nr. SKA‑347/2016. Proti, tā esot pieņemta ar mērķi nodrošināt, lai nepiešķirta pārtraukuma laiks turpmāk tiktu ieskaitīts darba laikā un šāds virsstundu darbs izņēmuma gadījumos tiktu atlīdzināts ar samaksu naudā. Liegums atstāt dienesta vietu pārtraukuma laikā ne vienmēr nozīmējot to, ka amatpersona šajā laikā aktīvi veic dienesta pienākumus. Amatpersonai šajā laikā esot vienīgi jāatrodas dienesta pienākumu izpildes vietā, kur tā varot ieturēt maltīti un atpūsties. Tādējādi, neraugoties uz liegumu pamest dienesta vietu, tiekot sasniegts pārtraukuma mērķis - nodrošināt amatpersonai iespēju paēst un atpūsties. Eiropas Savienības Tiesa, interpretējot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (turpmāk - Darba laika direktīva), esot atzinusi, ka šī direktīva neregulē nodarbināto atalgojumu. Atbilstoši Līgumam par Eiropas Savienības darbību šis jautājums neietilpstot Eiropas Savienības kompetencē. Tādēļ dalībvalstīm esot rīcības brīvība, nosakot atlīdzību konkrētām amatpersonām. Šajā ziņā valsts varot ņemt vērā dažādus kritērijus, tai skaitā veiktā darba intensitāti. Arī Satversmes 107. pants neuzliekot valstij pienākumu nodrošināt darbiniekam viņa vēlmēm atbilstošu darba samaksu. Darba samaksai vajagot būt samērīgai arī ar amata noslodzi. Likumdevējs, nosakot pārtraukuma laikā veiktā virsstundu darba samaksu, varot ņemt vērā citstarp to, ka darbiniekam bija iespēja izmantot šo laiku arī atpūtai. Turklāt Eiropas Savienības Tiesa esot atzinusi, ka dalībvalstis ir tiesīgas piemērot tādus tiesību aktus, atbilstoši kuriem atalgojums par dežūru darba vietā nosakāms atšķirīgi par laika posmiem, kuros darbs tiek faktiski veikts, un laika posmiem, kuros tas netiek veikts, ar nosacījumu, ka šāds regulējums nodrošina darba ņēmējiem Darba laika direktīvā paredzēto tiesību iedarbību un efektīvi aizsargā viņu veselību un drošību. Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 30. panta ceturto daļu gadījumos, kad amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi nav iespējams piešķirt pārtraukumu, tai esot nodrošināma pienācīga aizsardzība. Tādējādi netiekot pieļauts tas, ka varētu tikt apdraudēta amatpersonas veselība un darbspējas. Saskaņā ar Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 4. panta 2. punktu darbiniekam par virsstundu darbu esot jāsaņem augstāka samaksa nekā par normālajā darba laikā veicamo darbu, jo virsstundu darbs prasot vairāk pūļu. Taču virsstundu darbs, ko amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi veic tai nepiešķirta pārtraukuma laikā, neesot salīdzināms ar virsstundu darbu, ko veic citi nodarbinātie. Proti, amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi šajā laikā neveicot savus pienākumus aktīvi un varot atpūsties, kā arī ieturēt maltīti. Līdz ar to šādos gadījumos tiekot pienācīgi aizsargāta darbinieka veselība un drošība. Šajā laikā veicamais darbs neprasot no amatpersonas tādu papildu piepūli, kuru būtu nepieciešams atlīdzināt papildus un līdzvērtīgi aktīvam darbam. Līdzīgas atziņas esot paudusi arī Eiropas Sociālo tiesību komiteja. Lai gan Pārskatītā Eiropas Sociālā harta nepieļaujot šāda zemas intensitātes darba laika uzskatīšanu par atpūtas laiku, no tās neizrietot prasība to atlīdzināt tādā pašā apmērā kā laiku, kurā darbs tiek aktīvi veikts. Tādēļ likumdevējs esot secinājis, ka paaugstināta darba samaksa par šādu darbu nav nepieciešama. Apstrīdētās normas regulējums ietilpstot sociālo tiesību jomā, kura esot specifiska cilvēktiesību joma. Tajā esot paredzēti vispārīgi valsts pienākumi, bet atbilstoša regulēšanas mehānisma izvēle esot katras valsts likumdevēja ziņā. Sociālo tiesību realizācija esot atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm neatrodoties salīdzināmos apstākļos ar citiem nodarbinātajiem, jo nodarbinātība publiskajā sektorā būtiski atšķiroties no nodarbinātības privātajā sektorā. Valsts dienesta attiecībās nepastāvot pušu līdztiesības princips. Valsts, nosakot valsts dienestā esošo personu tiesības un pienākumus, baudot plašāku rīcības brīvību nekā tad, kad tā regulē darba tiesiskās attiecības, kas dibinātas uz privāttiesiska līguma pamata. Darbs valsts dienestā atšķiroties no privātajā sektorā veicamā darba gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem, gan pēc dienesta ietvaros veicamā darba mērķa, kas esot cieši saistīts ar valsts uzdevumu pildīšanu. Tādēļ valsts dienestā esošām personām esot noteikti īpaši tiesību ierobežojumi un pienākumi. Iestādes, kurās strādā amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, nepārtraukti nodrošinot svarīgas valsts funkcijas, kas saistītas ar valsts drošību, sabiedrisko drošību un kārtību un glābšanas darbu veikšanu. Tādēļ amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm varot noteikt plašākus ierobežojumus, lai nodrošinātu to pieejamību un gatavību dienesta pienākumu pildīšanai. Atkarībā no konkrētās iestādes funkciju specifikas varot atšķirties arī tās amatpersonu pienākumi un darba grafiks. Cilvēkresursu nepietiekamības gadījumā valsts dienestā esošās amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm varot tikt iesaistītas nozīmīgu valsts uzdevumu izpildē arī no darba brīvajā laikā. Toties amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm esot paredzēta izdienas pensija, kura kompensējot, no vienas puses, dienesta laikā priekšlaicīgi zaudētās darbspējas un, no otras puses, dienesta laikā noteiktos ierobežojumus neatkarīgi no tā, vai šie ierobežojumi ir vai nav noveduši pie priekšlaicīgas darbspēju samazināšanās. Papildus Saeima pauž viedokli, ka no Pieteikuma iesniedzējas lietvedībā esošās administratīvās lietas faktiskajiem apstākļiem un Saeimas papildus izprasītajiem dokumentiem secināms, ka Pārvalde konkrētajā gadījumā ir kļūdaini piemērojusi apstrīdēto normu. Tādēļ Saeima uzskata, ka konkrētajā administratīvajā procesā personas pamattiesību aizskārumu radījusi nevis apstrīdētā norma pati par sevi, bet gan tās interpretācija un piemērošanas prakse.