5. Article

Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija - piekrīt Saeimas atbildes rakstā sniegtajam viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Papildus Iekšlietu ministrija norāda, ka saskaņā ar Atlīdzības likuma normām virsstundu darbs var tikt atlīdzināts divējādi: 1) piešķirot samaksu atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas algas likmei un piemaksu 100 procentu apmērā vai 2) piešķirot apmaksātu atpūtas laiku atbilstoši nostrādātajām virsstundām. Virsstundu darba atlīdzināšana ar apmaksātu atpūtas laiku pēc būtības esot pielīdzināma tā atlīdzināšanai atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas algas likmei bez piemaksas. Arī Darba laika direktīva pieļaujot virsstundu darba kompensēšanu ar apmaksātu atpūtas laiku. Tādējādi arī saskaņā ar Darba laika direktīvu esot pieļaujama virsstundu darba atlīdzināšana atbilstoši amatpersonai noteiktajai darba algas likmei bez piemaksas. Saskaņā ar Darba likumu darba devējam esot rīcības brīvība izvēlēties darbinieka veiktā virsstundu darba atlīdzības formu. Saskaņā ar Atlīdzības likuma normām virsstundu darbs, ko veic amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, vispār esot atlīdzināms ar apmaksātu atpūtas laiku, bet naudā varot tikt atlīdzināts tikai izņēmuma kārtā - tad, ja amatpersona tiek iesaistīta konkrētu uzdevumu veikšanā. Šāds regulējums Atlīdzības likumā paredzēts tādēļ, ka amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm veicot specifiskas funkcijas un varot tikt iesaistītas dienesta pienākumu pildīšanā arī ārpus tām noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika. Atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļa nosakot izņēmumu no šajā likumā noteiktās vispārējās virsstundu darba atlīdzināšanas kārtības. Proti, apstrīdētajā normā esot paredzēta kārtība, kādā amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi piešķiramo atpūtas laiku aizstāj ar kompensāciju naudā gadījumos, kad atpūtas laika piešķiršana apdraudētu attiecīgās iestādes funkcionēšanu. Šis regulējums esot pieņemts sakarā ar Augstākās tiesas 2016. gada 16. jūnija spriedumu lietā Nr. SKA‑347/2016, lai novērstu cilvēkresursu trūkumu, kas būtu radies, ja pārtraukuma laikā veiktais virsstundu darbs tiktu atlīdzināts ar atpūtas laiku. Attiecībā uz to, vai amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu tām nepiešķirta pārtraukuma laikā, un citi nodarbinātie, kuri veic virsstundu darbu, atrodas salīdzināmos apstākļos, Iekšlietu ministrija norāda, ka saskaņā ar Darba likumu darba devējs varot noteikt par virsstundu darbu piemaksu, kas pārsniedz 100 procentus no tai noteiktās darba algas, bet piemaksas faktiskais apmērs esot atkarīgs no attiecīgās personas darba algas lieluma. Turklāt atšķirībā no Atlīdzības likuma regulējuma, kas attiecas uz amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, Darba likuma un uz citām amatpersonām un darbiniekiem attiecināmais Atlīdzības likuma regulējums piešķirot darba devējam rīcības brīvību, nosakot virsstundu darba atlīdzības formu. Tādējādi dažādām nodarbināto grupām esot paredzēta savstarpēji atšķirīga virsstundu darba atlīdzināšanas kārtība un attiecīgās samaksas apmērs. Satversme negarantējot noteiktu virsstundu darba atlīdzības formu vai apmēru. Turklāt arī Satversmes tiesa esot atzinusi: tas vien, ka persona nebauda konkrētas sociālās tiesības, pats par sevi nerada pamattiesību pārkāpumu, bet tādējādi radusies atšķirīgā attieksme pārkāpj personas tiesības tikai tad, ja tai nav pamatota iemesla. Pēc Iekšlietu ministrijas ieskata, minētās Satversmes tiesas atziņas attiecināmas arī uz virsstundu darba atlīdzināšanu naudā. Atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļas 2. punktā esot noteikta paaugstināta atlīdzība par virsstundu darbu. Proti, šī norma apmaksāto atpūtas laiku, kas pielīdzināms virsstundu darba apmaksai atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas algas likmei, aizstājot ar dubultu darba samaksu. Savukārt apstrīdētā norma paredzot samaksu atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas algas likmei, un šī samaksa esot līdzvērtīga atbilstoša ilguma apmaksātam atpūtas laikam. Iekšlietu ministrija piekrīt Saeimas viedoklim, ka atrašanās dienesta vietā, faktiski neveicot dienesta pienākumus, neprasa no amatpersonas tādu piepūli, kas būtu kompensējama līdzvērtīgi aktīvai dienesta pienākumu veikšanai, jo šajā laikā amatpersonai vajagot tikai atrasties dienesta pienākumu izpildes vietā un tai tiekot nodrošināta iespēja paēst.. Apstrīdētā norma esot vērtējama arī garantētā sociālā nodrošinājuma kontekstā, jo amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm esot tiesīgas saņemt izdienas pensiju. Tas, ka arī citas nodarbināto grupas saņem līdzīga rakstura sociālo nodrošinājumu, piemēram, izdienas pensiju, un faktiski lielāku atlīdzību par virsstundu darbu, pats par sevi nenozīmējot to, ka būtu pārkāpts vienlīdzības princips. Iekšlietu ministrija piekrīt Saeimas viedoklim, ka Pārvalde konkrētajā gadījumā ir kļūdaini piemērojusi apstrīdēto normu.