1. Article

Saeima 2002. gada 31. oktobrī pieņēma Valsts sociālo pabalstu likumu (turpmāk - Pabalstu likums), kas stājās spēkā 2003. gada 1. janvārī. Pabalstu likuma 4. panta pirmā daļa paredz, ka tiesības uz valsts sociālajiem pabalstiem ir Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods un kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā. Šā likuma 10. pants regulē atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 2. punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam, noteica, ka regulāri izmaksājamā valsts sociālā pabalsta izmaksu pārtrauc, ja pabalsta saņēmējs vai bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Ar 2019. gada 28. februāra likuma "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" (turpmāk - Grozījumi Pabalstu likumā) 4. pantu Pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 2. punkta redakcija tika grozīta, un tagad šī norma noteic, ka regulāri izmaksājamā valsts sociālā pabalsta izmaksu pārtrauc, "ja pabalsta saņēmējs vai bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Šis nosacījums neattiecas uz šā likuma 10. pantā minētā pabalsta izmaksu, ja aizbildnis un bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī". Savukārt ar Grozījumu Pabalstu likumā 5. pantu Pabalstu likuma