16. Article

Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko izraisa apstrīdētās normas, ir objektīvs un saprātīgs pamats, jāpārbauda, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis. Ja apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa, nav nepieciešams izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 25.2. punktu). 16.1. Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personām, likumdevējs var vienīgi tad, ja šādu rīcību attaisno sasniedzamais leģitīmais mērķis. Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 13. punktu). Saeima vispārīgi atzīst, ka apstrīdētais regulējums attiecībā uz atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksas pārtraukšanu saistībā ar aizbildņa un aizbilstamā pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam kopsakarā ar Satversmes 109. pantu. Tāpēc Saeima savā atbildes rakstā nav norādījusi, kāds, pēc tās ieskata, ir apstrīdētajā regulējumā paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību vai - tieši pretēji - neesību (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01‑01 23. punktu). Pieteikuma iesniedzēja pieļauj, ka ar apstrīdēto regulējumu paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis varētu būt sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība, sekmējot efektīvu sociālā nodrošinājuma piešķiršanas sistēmu. Tomēr Pieteikuma iesniedzējai neesot pārliecības par to, ka šāds leģitīmais mērķis attiecināms arī uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, jo arī pēc pārcelšanās uz citu valsti aizbildnim paliekot no aizbildnības institūta izrietošie tiesiskie pienākumi. 16.2. Satversmes tiesa konstatē, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktā prasība pārtraukt atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksu ir vērsta uz to, lai ierobežotu valsts sociālo pabalstu piešķiršanu personām, kuras izbrauc uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Lai gan tādā veidā tiek nodrošināta sabiedrības rīcībā esošo līdzekļu efektīva izmantošana, kas saskan ar Satversmes 116. pantā noteikto leģitīmo mērķi - sabiedrības labklājības aizsardzība -, tomēr Satversmes tiesa uzsver, ka, vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, nozīme ir nevis vispārīgajam apstrīdētā regulējuma mērķim, bet gan tieši šā regulējuma radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmajam mērķim. Izskatāmajā lietā ir jāņem vērā tas, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punktu). Bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11. punktu). Valstij, cik vien tas iespējams, jānodrošina, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē. Bērna vislabākās intereses tiek aizsargātas tad, ja ir persona, kura uzņemas aizbildnību. Atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu mērķis ir finansiāli motivēt aizbildņa pienākumu pildīšanai piemērotu personu būt par bērna aizbildni, tādējādi sekmējot bērna vislabāko interešu prioritātes principa ievērošanu. Minētā atlīdzība ir vērsta uz to, lai cilvēki iesaistītos bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpē. Turklāt no aizbildnības institūta izrietošie pienākumi un tiesības nemainās arī tad, ja aizbildnis pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi citā valstī. Proti, bāriņtiesas lēmums par aizbildnības nodibināšanu paliek spēkā, un Latvijas valsts pārvaldes iestādes turpina aizbildnības uzraudzību. 16.3. Satversmes tiesa atsevišķos gadījumos, it sevišķi vērtējot regulējumu sociālo tiesību jomā, ir atzinusi, ka likumdevēja nolūks ietaupīt valsts budžeta līdzekļus pats par sevi ir vērsts uz citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību, un atzinusi šādu mērķi par leģitīmu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009‑86‑01 12. punktu un 2014. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2013‑13‑01 14. punktu). Nepieciešamība taupīt valsts budžeta līdzekļus var attaisnot valsts atteikšanos piešķirt līdzekļus mazāk svarīgu tās funkciju veikšanai vai vispārēju taupības pasākumu ieviešanu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Taču valsts budžeta līdzekļu ietaupījums nevar kalpot par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, īpaši ja tā skar bērna vislabākās intereses uzaugt ģimeniskā vidē. Tā kā apstrīdētajā regulējumā paredzētā atšķirīgā attieksme nav vērsta uz bērna vislabāko interešu aizsardzību, tā nevar būt saskanīga ar Satversmes 116. pantā noteikto leģitīmo mērķi - sabiedrības labklājības aizsardzība. Izskatāmajā lietā nav saskatāms leģitīms mērķis, kura dēļ pret personām, kas pilda aizbildņa pienākumus, būtu nosakāma atšķirīga attieksme atkarībā no šo personu un to aizbilstamo pastāvīgās dzīvesvietas. Ievērojot minēto, atzīstams, ka apstrīdētā regulējuma radītajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa un līdz ar to apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 91. un 109. pantam.