2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Augstākā tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Pabalstu likuma 4. panta pirmā daļa un 20. panta pirmās daļas 2. punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam, ciktāl tas attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, (turpmāk arī - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 109. pantam. Augstākā tiesa lēmumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai pieņēma, izskatot administratīvo lietu, kas ierosināta pēc privātpersonas pieteikuma par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk - Aģentūra) lēmuma atcelšanu. Pamatojoties citstarp arī uz apstrīdētajām normām, Aģentūra pārtraukusi izmaksāt ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu un pieprasījusi, lai viņš atmaksā pārmaksāto atlīdzību. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu atšķiras no Pabalstu likumā reglamentētajiem pabalstiem, jo pēc būtības ir uzskatāma par aizbildņa atalgojumu. Saskaņā ar Civillikuma 52. pantu aizbildnim esot jāuzņemas visas tās rūpes, ko parasti uzņemas vecāki, īstenojot bērna aizgādības tiesības. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu esot vērsta uz to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku iesaistītos bez vecāku gādības palikušu bērnu aprūpē un tādējādi tiktu veicināta bērnu audzināšana ģimeniskā vidē. Aizbildnim un bērnam pārceļoties uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī, aizbildņa pienākumi nezūdot. Pastāvīgās dzīvesvietas maiņa pati par sevi neietekmējot valsts pienākumu uzraudzīt, kā aizbildnis pilda savus pienākumus, un neapturot bāriņtiesas lēmumu par aizbildnības nodibināšanu. Apstrīdētās normas attiecoties uz Satversmes 109. pantā noteiktajām personas sociālajām pamattiesībām. Neesot šaubu, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus, saņem īpašu sociālo nodrošinājumu. Likumdevējs esot noteicis konkrētu atlīdzības apmēru un tā pārskatīšanas kārtību. Līdz ar to tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī netiekot skartas. Tomēr esot jāizvērtē, vai likumdevējs ir ievērojis vispārējos tiesību principus, konkrētajā gadījumā - vienlīdzības principu. Personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus, pastāvīgi dzīvodamas kopā ar bērnu ārvalstīs, un personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus, pastāvīgi dzīvodamas kopā ar bērnu Latvijā, atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētās normas liedzot ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim saņemt atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu valsts sociālā pabalsta veidā. Tādējādi apstrīdētās normas radot atšķirīgu attieksmi pret noteiktām personām atkarībā no tā, kurā valstī ir aizbildņa un bērna pastāvīgā dzīvesvieta. Izskatāmajā lietā neesot strīda par to, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas un izsludinātas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un ka tās ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas. Ar apstrīdētajām normām paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Tomēr pastāvot šaubas par to, ka šāds leģitīmais mērķis attiecināms arī uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, jo bērnam un aizbildnim arī pēc pārcelšanās uz citu valsti paliekot saikne ar Latviju un tieši Latvijas valsts pārvaldes iestādes turpinot uzraudzīt Latvijā nodibināto aizbildnību. Likumdevēja lietotie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr tādā gadījumā, ja likumdevējs paredzētu izņēmumu attiecībā uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, to saņemtu ikviens aizbildnis. Šādā gadījumā, lai arī tikšot izmantoti valsts budžeta līdzekļi, būšot sasniegti arī citi leģitīmie mērķi. Mērķis, kam kalpo atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu, esot motivēt personu, kura ir tam piemērota, kļūt par bērna aizbildni, nodrošinot to, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē. Apstrīdētās normas faktiski ierobežojot pārvietošanās brīvību Eiropas Savienības ietvaros un neparedzot bērna interešu aizsardzību iespējami labākajā veidā gadījumā, kad ir persona, kura gatava uzņemties aizbildnību. Līdz ar to apstrīdēto normu radītajai atšķirīgajai attieksmei pret bērnu atkarībā no tā, vai viņš un aizbildnis pastāvīgi dzīvo Latvijā vai ārvalstī, neesot objektīva un saprātīga pamata.