3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jo apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku. Saeima norāda, ka aizbildņa uzdevums ir aizvietot bērna vecākus un pārstāvēt bērnu personiskajās un mantiskajās attiecībās, nodrošinot bērna tiesību un interešu aizsardzību. Ja nemainās bērna juridiskais statuss vai neiestājas citi Civillikuma 339. pantā minētie aizbildnības izbeigšanas pamati, aizbildnis turpinot pildīt attiecīgos pienākumus līdz pat brīdim, kad bērns sasniedz pilngadību, turklāt šajā periodā atbilstoši Civillikuma 255. pantam aizbildnim esot sevišķi jāgādā par sava aizbilstamā audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par sava bērna audzināšanu. Tādēļ pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī nemainot aizbildņa pienākumu rūpēties par aizbilstamo un viņa interešu aizsardzību. Atbilstoši Pabalstu likuma 10. pantam aizbildnim esot tiesības saņemt atlīdzību par attiecīgo pienākumu pildīšanu. Saskaņā ar apstrīdētajām normām šīs atlīdzības izmaksa tikusi pārtraukta, ja aizbildnis vai bērns izbrauca uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Līdz ar to esot varējusi veidoties un arī veidojusies tāda situācija, ka aizbildnis, kas kopā ar aizbilstamo pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī, turpina pildīt savus aizbildņa pienākumus, bet atlīdzību par to nesaņem. Lai uzlabotu ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem nepieciešamo atbalstu un nodrošinātu viņiem iespēju augt ģimeniskā vidē, ar Grozījumiem Pabalstu likumā paredzēts izņēmums no apstrīdētajās normās, īpaši Pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 2. punktā, ietvertā noteikuma, ka regulāri izmaksājamā valsts sociālā pabalsta, tātad arī atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu, izmaksu pārtrauc, ja pabalsta saņēmējs vai bērns, par kuru pabalsts tiek maksāts, pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Saskaņā ar Grozījumu Pabalstu likumā 4. pantu šis noteikums turpmāk neattiekšoties uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Atbilstoši Grozījumiem Pabalstu likumā personām, kas pašreiz pilda aizbildņa pienākumus un ir pārcēlušās uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī, tiesības uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu rodoties no 2019. gada 7. marta. Līdz ar to likumdevējs neesot piešķīris atpakaļvērstu spēku tiesībām uz šādu atlīdzību. Taču esot paredzēts saudzējošs pārejas periods, lai aizbildņi pieteiktos atlīdzības saņemšanai: ārvalstīs pastāvīgi dzīvojoši aizbildņi viena gada laikā (līdz 2020. gada 7. martam) varēšot pieteikties atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu saņemšanai un to saņemt pilnā apmērā no attiecīgo tiesību rašanās brīža. Grozījumi Pabalstu likumā esot izstrādāti pēc izskatāmās lietas ierosināšanas. No šo grozījumu anotācijas esot saprotams, ka grozījumu izstrādātājs (13. Saeimas Sociālo un darba lietu komisija) pēc būtības ir pievienojies Pieteikuma iesniedzējas argumentiem, norādot uz to, ka atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu būtu izmaksājama arī gadījumos, kad aizbildnis kopā ar aizbilstamo pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Tādējādi likumdevējs esot atzinis, ka apstrīdētās normas nav atbilstošas Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi kopsakarā ar Satversmes 109. pantā ietvertajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Ar Grozījumiem Pabalstu likumā likumdevējs esot novērsis Pieteikuma iesniedzējas norādītos apstrīdēto normu trūkumus. Izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā strīds pēc būtības attiecoties uz vairākus gadus iepriekš veiktām atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksām. Pamattiesību aizsardzību individuālās lietās likumdevējam ne vienmēr esot iespējams nodrošināt ar tiesību normu palīdzību. Secinot, ka konkrēta tiesību norma attiecībā uz noteiktu personu nav bijusi atbilstoša Satversmei, indivīda pamattiesību aizsardzībai varot tikt izmantoti arī citi likumā paredzētie tiesību aizsardzības mehānismi, tostarp administratīvais process.