7. Article

Pieaicinātā persona - Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst bērna labākajām interesēm un Satversmes 91. un 109. pantam. Personas saiknei ar valsti sociālo tiesību nodrošināšanas jomā varot būt izšķiroša nozīme. Tomēr, izvērtējot Civillikuma 339. pantā noteiktos aizbildnības izbeigšanās gadījumus, esot secināms, ka aizbildnība neizbeidzas, ja aizbildnis kopā ar aizbilstamo pārceļas uz pastāvīgu dzīvi citā valstī. Aizbildnības uzraudzība joprojām esot bāriņtiesas kompetencē. Tātad gadījumā, kad aizbildnis kopā ar aizbilstamo pastāvīgi dzīvo citā valstī, viņiem saglabājoties saikne ar Latviju un bāriņtiesai esot pienākums uzraudzīt, vai tiek nodrošināta citā valstī pastāvīgi dzīvojoša aizbilstamā tiesību un interešu ievērošana. Valsts sociālais pabalsts "atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu" esot specifisks sociālais nodrošinājums, kuru paredzot Latvijas normatīvie akti. Tādējādi tas nepārklājoties ar citas Eiropas Savienības dalībvalsts līdzīga veida sociālo pabalstu. Tāpēc Pabalstu likumā noteiktais atšķirīgais regulējums attiecībā uz atlīdzības piešķiršanu par aizbildņa pienākumu pildīšanu neesot pamatots. Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas personas, prioritāras esot bērna tiesības un intereses. Tas nozīmējot, ka ne vien tiesām un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz bērna interesēm, bet arī likumdevējam jārūpējas par to, lai normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā. Katram bērnam esot neatņemamas tiesības uz ģimeni. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu esot iedibināta ar mērķi motivēt personu, kura ir piemērota aizbildņa pienākumu pildīšanai, kļūt par bērna aizbildni, tādējādi nodrošinot to, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē. Pabalstu likumā noteiktais atšķirīgais regulējums attiecībā uz atlīdzības piešķiršanu par aizbildņa pienākumu pildīšanu neatbilstot bērna labākajām interesēm, jo neveicinot ģimeniskas vides veidošanos bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Līdz ar to neesot ievērots Satversmes 91. pantā noteiktais vienlīdzības princips un esot nesamērīgi ierobežotas Satversmes 109. pantā ietvertās personu pamattiesības. Secinājumu daļa