9. Article

Izskatāmā lieta ir ierosināta par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam. Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav saprotams formāli, proti, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts. Apstrīdētā norma ir noteikts tiesiskais regulējums, kuru pieteikuma iesniedzējs uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās normas nosaka to personu loku, kurām ir tiesības saņemt valsts sociālo pabalstu, un no apstrīdētajām normām kopumā izriet, ka atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu var saņemt vienīgi Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojošas personas. Ja likumdevējs pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā ir grozījis apstrīdētajā normā ietverto regulējumu, Satversmes tiesai jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, vai tiesību normas saturs ir mainījies pēc būtības (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 7. punktu). Atbilstoši Pabalstu likuma 4. panta pirmajai un ceturtajai daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam) tiesības uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu bija ikvienam Latvijas pilsonim, nepilsonim, ārvalstniekam un bezvalstniekam, kuram piešķirts personas kods un kurš pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, ja viņa aizbildnībā esošajam bērnam bija piešķirts personas kods. Savukārt Pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 2. punktā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam) bija noteikts, ka regulāri izmaksājamā valsts sociālā pabalsta izmaksu pārtrauc, ja pabalsta saņēmējs pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Tomēr ar Grozījumiem Pabalstu likumā attiecībā uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu tika paredzēts izņēmums no vispārējās kārtības. Proti, Pabalstu likuma 4. panta ceturtajā daļā atsevišķi tika izceltas Latvijas pilsoņu, nepilsoņu, ārvalstnieku un bezvalstnieku tiesības uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, tās vairs nesaistot ar prasību par pastāvīgu dzīvi Latvijas teritorijā. Tāpat arī Pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 2. punktā tika noteikts, ka regulāri izmaksājamā valsts sociālā pabalsta izmaksu nepārtrauc, ja aizbildnis un bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Izskatāmajā lietā apstrīdētā Pabalstu likuma 4. panta pirmā daļa netika grozīta. Tomēr likumdevējs ir grozījis šā panta ceturto daļu un 20. panta pirmās daļas 2. punktu, tādējādi saturiski mainot apstrīdētās normas attiecībā uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētais Pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 2. punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam, ir zaudējis spēku, savukārt šā likuma 4. panta pirmās daļas saturs ir mainījies pēc būtības.