10. Article

Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās universitātes profesors, Latvijas Zinātnes padomes eksperts Dr. arch. Uģis Bratuškins - norāda, ka saskaņā ar Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā un Vēsturiskā centra aizsardzības likumā noteikto līdzās apbūvei, kas pilsētā nosaka tās telpisko ietvaru, pilsētvides identitātes neatņemama sastāvdaļa ir sabiedriskās dzīves norises, kuras telpiskajai videi piešķir īpašu kolorītu. Tā kā Vēsturiskais centrs ir iekļauts Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, šīs teritorijas raksturīgās kvalitātes esot visas pasaules, proti, globālās sabiedrības interese. Tātad atbildība sabiedrības priekšā par Vēsturiskā centra saglabāšanu esot skatāma ne vien Rīgas pilsētas vai Latvijas valsts, bet visas pasaules mērogā. Viena no Vēsturiskā centra telpiskās vides kvalitātēm esot striktais ielu telpas un apbūves dalījums jeb "blīvais perimetrālais kvartālu apbūves princips", kas nozīmējot nepārtraukti apbūvētas ielu frontes, kur ēkas cieši rindojas blakus cita citai. Tieši vides mēroga atšķirības esot noteicošais faktors, kas ietekmē sabiedriskās dzīves kvalitāti pilsētu vēsturiskajos centros un ārpus tiem. Blīvas centra apbūves apstākļos indivīdam (pilsētvides lietotājam) iespējas izvēlēties pārvietošanās ceļus esot diezgan ierobežotas - relatīvi šaurās ietves un nelielie atstatumi starp ēkām liekot viņam virzīties tieši gar ēkām pat tādā gadījumā, ja viņam psiholoģiski šis ceļš nemaz nav patīkams. Ārpus vēsturiskā centra apbūves blīvums parasti esot mazāks, neapbūvēto un apzaļumoto platību esot vairāk un iespējas izvēlēties alternatīvus pārvietošanās ceļus - plašākas. Tādējādi spēļu zāļu izvietojums Vēsturiskā centra apbūvē pilsētvides lietotājus ietekmējot tiešāk nekā citur, jo apbūves mērogs nosakot ciešāku kontaktu starp ēkām un cilvēkiem. Gājēji esot viena no nozīmīgākajām un skaitliski lielākajām pilsētvides lietotāju grupām, un tieši no viņu uztveres esot atkarīgs pilsētvides kvalitātes novērtējums. Gājēji pārsvarā pārvietojoties pa ietvēm gar ēku fasādēm, un tādējādi īpašu nozīmi iegūstot tās funkcijas, kas tiek īstenotas ēku pirmajos stāvos, tas ir, tiešā gājēju uztveres zonā. Tātad pilsētvides kvalitāti nosakot ne tikai apbūves raksturs kopumā, bet galvenokārt tās detaļas, kuras gājējs var redzēt un uztvert, pārvietojoties pa pilsētu. U. Bratuškins uzsver, ka būtisks vides kvalitātes indikators ir iespēja no ielas telpas redzēt, kas notiek iekštelpās, tieši tāpat kā iespēja no iekštelpām redzēt, kas notiek ārpusē. Ja pirmie stāvi ir slēgti un vienveidīgi, būvēti no melna stikla, betona vai ķieģeļiem, pastaigas pilsētvidē esot iespaidiem trūcīgas. Caurredzama un sabiedriskajām norisēm piesātināta dzīve pilsētas publiskajā telpā esot ne tikai estētiska vērtība, bet arī sabiedrības drošību veicinošs faktors. Aktīvs ārtelpu un iekštelpu dialogs ne tikai paplašinot ēku un āra teritoriju izmantošanas funkcionalitāti, bet arī veicinot vides lietotāju, tas ir, sabiedrības psiholoģisko komfortu un drošību. Tādējādi esot atbalstāma jebkura aktivitāte, kas paaugstina pirmo stāvu caurredzamu izmantošanu un piesaista publiku gan iekštelpās, gan ārpus tām, savukārt aktivitātes, kas to bremzē, esot ierobežojamas un izskaužamas. Spēļu zālēm raksturīgā norobežošanās no apkārtējās vides un koncentrēšanās tikai uz norisēm to iekšienē neesot savienojama ar caurredzamas un drošas publiskās telpas veidošanas principiem. Turklāt agresīva, nereti mirgojoša, ar gaismas efektiem piesātināta reklāma neesot savienojama ar vēsturiskās vides saglabāšanas nostādnēm. Ņemot vērā to, ka pilsētvides plānošana ir process, kurā jāsalāgo dažādu ieinteresēto pušu viedokļi, bet viens no ilgtspējīgas un cilvēkiem draudzīgas vides indikatoriem, īpaši pilsētu vēsturiskajos centros, ir apmeklētāju skaits, pašvaldības esot ieinteresētas savā teritorijā veicināt daudzveidīgu vides izmantošanu. Dažādu pilsētu pieredze atšķiroties. Rīgas dome, izstrādājot teritorijas plānojuma dokumentus, esot tajos iestrādājusi principus, kas veicina pilsētvides dzīvotspēju. To lielā mērā nodrošinot rosīga sabiedriskā dzīve, īpaši tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas funkcijas. Sabiedrības ieguvums no atbilstoši veidotas pilsētvides esot iespēja šo pilsētvidi pilnvērtīgi lietot un baudīt visām lietotāju grupām gan pēc statusa (pastāvīgie iedzīvotāji, pilsētas viesi, ēkās izvietotajās darbavietās strādājošie), gan vecuma (bērni un jaunieši, pieaugušie, seniori), gan fiziskajām īpatnībām (cilvēki ar pārvietošanās vai vides uztveres grūtībām). U. Bratuškins uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteikto ierobežojumu no pilsētvides dzīvotspējas viedokļa var uzskatīt par samērīgu, jo tas, no vienas puses, ļauj spēļu zāli atvērt arī Vēsturiskajā centrā un, no otras puses, pasargā kultūrvēsturisko vidi no tiešas konfrontācijas ar pilsētvidei nedraudzīgajiem spēļu zāļu ietekmes faktoriem.