11. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes emeritētā profesore Dr. phil. Skaidrīte Lasmane - uzskata, ka valsts veikta azartspēļu uzraudzība un atbilstoša kontrole nav vienīgais regulējuma veids. Ņemot vērā azartspēļu nozares problemātisko un riskanto raksturu, esot nepieciešama precīza un tālredzīga politiskā stratēģija, kā arī argumentēts morālās pieļaujamības izvērtējums. Azartspēļu morālās pieļaujamības pamatojumam pārsvarā tiekot izmantots viedoklis par to, kā indivīda liberālās brīvības iespējas reāli īstenojas patērētāju un brīvā tirgus attiecību sabiedrībā. Azartspēļu ietekmes pētījumos uzsvērti gan to pieļāvuma un attaisnojuma, gan riska faktoru un ierobežojumu argumenti. Argumenti par labu azartspēlēm esot, piemēram, tādi, ka paplašinās noteiktas iedzīvotāju grupas izklaides un brīvā laika pavadīšanas iespējas, valsts un pašvaldības, izsniedzot atļaujas spēļu zāļu atvēršanai un iekasējot nodokļus, palielina savus ieņēmumus, tiek piesaistīti tūristi un attīstīta tūrisma industrija. Tomēr azartspēļu nozares piedāvātā izlaide un komercdarbība esot atzīstama par specifisku, problemātisku un riskantu izvēli. Pētījumos azartspēles parasti tiekot pielīdzinātas alkohola, nikotīna, narkotisko un citu atkarību izraisošu vielu lietošanas paradumiem. Tās esot saistītas arī ar reālu īpašuma vai finanšu, kā arī morāla zaudējuma risku un visām no tā izrietošajām sekām, kas skar pašu spēlētāju, viņa ģimeni, valsti un sabiedrību kopumā. Runājot par azartspēļu nodarītajiem individuālajiem un visas sabiedrības morālajiem zaudējumiem, esot minama atkarīgā spēlētāja patības degradācija un deformācija, jo spēles azarts audzējot nekontrolējamas vēlmes, kuras agrāk vai vēlāk novedot pie pārmērībām un morāli neattaisnojamām individuālām un sociālām problēmsituācijām. Azartspēļu atkarība sagraujot indivīda cieņu, pašapziņu un laimes izjūtu, jo egoistiska bauda un bezspēcīga, nekontrolēta pakļaušanās azarta varai nedodot nekādu labumu ne indivīdam pašam, ne citiem. Bieži šo atkarību pavadot alkoholisms, un abas šīs atkarības kopā izraisot depresiju un citas mentālas slimības. Pastāvot arī liels risks, ka var izirt atkarīgā cilvēka ģimene, ka viņš var zaudēt draugus. Saistībā ar visu iepriekš minēto nenovēršams un postošs esot nabadzības un sociālās nevienlīdzības pieaugums, jo, ņemot vērā daudzu cilvēku nespēju pretoties spēles vilinājumam, finanšu līdzekļi un īpašumi tiekot netaisnīgi pārdalīti par labu peļņas guvējiem - spēļu zāļu īpašniekiem. No azartspēļu jomas iegūtie valsts un pašvaldību ieņēmumi neesot samērojami ar nabadzības riskam pakļautās sabiedrības daļas postu. Turklāt nabadzības un nevienlīdzības palielināšanās izraisot konfliktu un sadursmju vairošanos, neapmierinātību ar dzīvi, novedot pie tā, ka sociālā vide un sabiedrība kļūst aizvien depresīvāka. Azartspēļu atkarība un spēļu zālēs pavadītās garās stundas graujot Latvijā tradicionālo darba tikumu, nopietni apdraudot cilvēka darbaspējas un nereti novedot pie darba zaudējuma. Tāpat vājinoties cilvēka individuālā un sociālā tikumība, jo laika izšķiešana spēļu zālēs neveicinot nedz fizisku, nedz intelektuālu un emocionālu pilnveidi. Azartspēļu atkarība novēršot cilvēku no morālā saprātīguma, sociālā taisnīguma, pilnvērtīgas, kvalitatīvas atpūtas un dzīves kvalitātes uzturēšanas iespējām. Azartspēles esot primitīva patērnieciska izklaide, kas tiklab indivīdam, kā arī sabiedrībai radot finansiālus, kognitīvus un morālus zaudējumus. Latvijā ar azartspēlēm saistītie ieguvumi un zaudējumi neesot izvērtēti un pienācīgi apspriesti ne valsts politikas, ne likumdošanas ietvaros, nedz arī plašsaziņas līdzekļos. S. Lasmane izsaka bažas par pārmērīgi intensīvo un blīvo spēļu zāļu vairošanos galvaspilsētā un visā Latvijas teritorijā un par tās ietekmi uz sociālo vidi un labklājību. Veselīgas sociālās vides aspektā daudz svarīgāka par Vēsturiskā centra atbrīvošanu no spēļu zālēm būtu to koncentrēšana kādā noteiktā ģeogrāfiskā vietā, tādējādi patiesi veicinot tūrismu, nevis iedzīvotāju atkarību. S. Lasmane uzskata, ka nepieciešami stingrāki likumdošanas akti, kas pievērstu uzmanību azartspēlēm, palīdzētu apzināties to bīstamību un izgaismotu to degradējošās sekas. Tāpat esot stingrāk ierobežojama azartspēļu tiešā un netiešā reklāma, citstarp attiecīgās nozares komersantu tiesības un iespējas atbalstīt sporta un kultūras pasākumus. Spēļu zāles esot atzīstamas par riskantām izklaides vietām, kur peļņu gūst neliela sabiedrības daļa, bet zaudējumus piedzīvo ne tikai regulārie to apmeklētāji, bet sociālā vide un sabiedrība kopumā. No morālās pieļaujamības viedokļa spēļu zāļu darbība esot vērtējama kā negodīga, bezatbildīga, sociālo un morālo vidi degradējoša komercdarbība. Spēļu zāļu izplatības ierobežojumi esot neatsverams ieguvums no sabiedrības dzīves kvalitātes, morālās un sociālās labklājības viedokļa.