19. Article

Ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 16. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka teritorijas plānojumam piemīt īpašumu ierobežojošs sociāls aspekts, kas nostiprināts Satversmes 105. panta otrajā teikumā un sašaurina īpašuma tiesības. Līdztekus atsevišķu personu tiesībām uz netraucētu sava īpašuma lietošanu ar teritorijas plānojumu tiek nodrošināta vides aizsardzības prasību īstenošana, pareiza infrastruktūras būvniecība un funkcionēšana, kā arī kultūrvides saglabāšana (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu). 19.1. Visi lietas dalībnieki un pieaicinātās personas atzīst, ka apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis, tomēr šā mērķa izpratne ir atšķirīga. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Vēsturiskā centra kā kultūras mantojuma saglabāšana un aizsardzība, kā arī ilgtspējīga, līdzsvarota un kvalitatīva attīstība un labvēlīga vide ir "valsts un Rīgas pašvaldības administratīvās teritorijas iedzīvotāju interese". Tādējādi ierobežojuma leģitīmais mērķis, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, varētu būt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas iedzīvotāju tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Pieteikumā arī norādīts, ka pašvaldības pienākums ir savai administratīvajai teritorijai izstrādāt tādu teritorijas plānojumu, kas teritorijas ilgtspējības interesēs citstarp paredz arī nekustamo īpašumu atļautās izmantošanas priekšnoteikumus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 5. un 7. lp.). Rīgas domes atbildes rakstā un pieaicināto personu viedokļos minēti arī tādi iespējamie apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmie mērķi kā sabiedrības tikumība, ikviena cilvēka tiesības uz labvēlīgu kultūrvidi, kultūras mantojuma aizsardzība (un tiesību uz kultūras mantojumu aizsardzība), azartspēļu spēlētāju tiesību aizsardzība, sabiedrības materiālā un nemateriālā labklājība, tūrisma veicināšana un pozitīva Latvijas galvaspilsētas tēla veidošana. Lai noteiktu apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi, Satversmes tiesai jāņem vērā gan Vēsturiskā centra aizsardzības likuma un Vēsturiskā centra plānojuma, gan Azartspēļu likuma mērķi. 19.2. Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 2. pants noteic, ka likuma mērķis ir citstarp nodrošināt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanu un aizsardzību. Savukārt Vēsturiskā centra plānojuma mērķis saskaņā ar Saistošo noteikumu Nr. 38 4. punktu ir saglabāt un aizsargāt Vēsturisko centru un tā aizsardzības zonu kā kultūras mantojumu. Satversmes tiesa jau secinājusi, ka Vēsturiskā centra iekļaušana UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā apstiprina šā kultūras objekta īpašo un universālo vērtību, kā arī to, ka tā saglabāšana ir visas cilvēces interesēs. Tādējādi Vēsturiskā centra saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai ir ne tikai vietēja, bet arī valstiska un pat starptautiska nozīme. Latvija ir uzņēmusies visus pienākumus, kurus tai kā dalībvalstij uzliek UNESCO Konvencija, tostarp apņēmusies piešķirt kultūras mantojumam zināmas funkcijas sabiedrības dzīvē, iekļaut šā mantojuma aizsardzību plānošanas programmās, veikt pienācīgus juridiskus, zinātniskus, tehniskus, administratīvus un finansiālus pasākumus, lai aizsargātu šo mantojumu (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-20-01 8.1. un 8.2. punktu). Saskaņā ar Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 1. panta 1. punktu kultūrvēsturiska vērtība ir cilvēka radošā gara meistardarbs, kas demonstrē nozīmīgu cilvēces vērtību mijiedarbību noteiktā laika posmā vai vietā saistībā ar arhitektūras vai tehnoloģijas attīstību, monumentālo mākslu, pilsētas plānošanu, ainavu dizainu, kas tieši vai materiāli ir saistīts ar notikumiem, dzīvām tradīcijām, mākslas vai literāriem darbiem, kam piemīt īpaša universāla vērtība un kas nav jaunāks par 25 gadiem. Saeima uzskata, ka Vēsturiskā centra aizsardzības likums ir vērsts uz kultūrvēsturisko vērtību fizisku (vizuālu), nevis "saturisku" aizsardzību - tādu darbību ierobežošanu, kuras nav saistītas ar vides neatļautu fizisku (vizuālu) vai noteiktos gadījumos funkcionālu pārveidošanu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 65. lp.). Tādējādi Satversmes tiesai jāizvērtē, kādā apjomā Vēsturiskais centrs un tā kultūrvēsturiskās vērtības aizsargājamas. Izvērtējot to, vai Vēsturiskā centra kultūrvēsturiskās vērtības tiek valstiski un starptautiski aizsargātas vienīgi kā fiziski objekti, ir jāņem vērā tas, ka Vēsturisko centru veido ne tikai atsevišķas tajā ietilpstošās kultūrvēsturiskās vērtības, tostarp dažāda aizsardzības līmeņa kultūras pieminekļi, bet ka Vēsturiskais centrs pats par sevi ir UNESCO un valsts aizsargāts kultūras piemineklis - komplekss objekts, kas aplūkojams kā vienots veselums. Vēsturiskais centrs ir arī pati dzīvīgākā Rīgas daļa, kurā cilvēku kustība un koncentrācija ir vislielākā. Tādējādi Vēsturiskajam centram papildus fiziskajiem objektiem, tostarp ēkām, ielām, laukumiem, ir raksturīga īpaša atmosfēra un noskaņa, ko rada arī cilvēki un tajā notiekošās aktivitātes. To apstiprina arī vairāki starptautiskie dokumenti un lietas sagatavošanas gaitā apzinātie viedokļi. Tā, piemēram, Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai kultūras mantojumu definē kā tādu uzkrātu resursu kopumu, kas saņemti mantojumā no pagātnes un kas neatkarīgi no piederības indivīdu un sabiedrības izpratnē tiek uzskatīti par vērtību, pārliecības, zināšanu, tradīciju atspoguļotājiem un paudējiem. Konvencijā atzīts, ka Eiropas kultūras mantojums kopumā veido kopīgu atmiņu, izpratnes, identitātes, vienotības un radošuma avotu (sk. Eiropas Padomes 2005. gada 27. oktobra Vispārējās konvencijas par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai 2. un 3. pantu). Norādes par Vēsturiskā centra kā pasaules kultūras mantojuma vietas aizsardzības apjomu atrodamas arī UNESCO ieteikumos un vadlīnijās. Piemēram, UNESCO Ģenerālās konferences 2011. gada 10. novembrī pieņemtajā Ieteikumā par vēsturisko pilsētas ainavu noteikts, ka vēsturiskā pilsētas ainava ir pilsētas ainava, kas izveidojusies, vēsturiski uzslāņojoties kultūras un dabas vērtībām un to raksturojošajiem elementiem. Šis jēdziens aptver plašāku pilsētas kontekstu, citstarp arī sociālās un kultūras paražas un vērtības, ekonomikas procesus un mantojuma nemateriālās dimensijas, kas attiecas uz daudzveidību un identitāti. Vēsturisko pilsētas ainavu pieejā uzsvērta cilvēka dzīves vides kvalitātes saglabāšana un pilsētas telpu produktīva un ilgtspējīga izmantošana, līdzsvarotas un ilgtspējīgas attiecības starp urbanizēto un dabisko vidi, kā arī starp pašreizējo un nākamo paaudžu vajadzībām un pagātnes mantojumu. Tāpat norādīts, ka arhitektūra nav vienīgais vispārējās pilsētvides elements un pilsētu kultūras mantojuma saglabāšana nozīmē ne tikai atsevišķu ēku saglabāšanu, bet uzskatāma par pilsētplānošanas pamatu un komplicētu daudzpusēju disciplīnu (sk. UNESCO Ģenerālās konferences 2011. gada 10. novembra Ieteikuma par vēsturisko pilsētas ainavu 8., 9. un 11. punktu. Pieejams: http://www.unesco.lv/lv/dokumenti/ieteikumi-2/ieteikumi-1/). Savukārt UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzības starpvaldību komitejas pieņemtajās Pasaules mantojuma konvencijas īstenošanas operatīvajās vadlīnijās kā kritērijs kultūras pieminekļa autentiskuma novērtēšanai un iekļaušanai Pasaules mantojuma sarakstā minēts arī tā raksturs un noskaņa (sk. UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzības starpvaldību komitejas Operatīvo vadlīniju Pasaules mantojuma konvencijas īstenošanai 82. un 83. punktu. Pieejamas: https://whc.unesco.org/en/guidlines/). Šā dokumenta 4. pielikumā ietverts "Naras dokuments par autentiskumu", kuru 1994. gadā pieņēmusi Starptautiskā pieminekļu un ievērojamu vietu padome (International Council of Monuments and Sites) un kurā uzsvērts, ka pasaules kultūru un kultūras mantojuma dažādība ir visas cilvēces neaizstājama garīgā un intelektuālā bagātība, kas jāaizsargā kā būtisks cilvēces attīstības faktors. Visas kultūras un sabiedrības sakņojas īpašās materiālo un nemateriālo formu un veidu izpausmēs, kas veido to kultūras mantojumu. Visu formu un vēstures periodu kultūras mantojuma saglabāšana saistīta ar vērtībām, kas tam piemīt. Tāpat dokumentā secināts, ka atkarībā no kultūras mantojuma īpatnībām, kultūras konteksta un tā attīstības laika gaitā spriedumi par autentiskumu var būt saistīti ar lielu informācijas avotu dažādību. Tie var citstarp ietvert tādus aspektus kā forma un dizains, materiāli, izmantošana un funkcija, tradīcijas, garīgums, gaisotne un citus iekšējos un ārējos faktorus (sk. Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes Naras dokumenta par autentiskumu 5., 7., 9. un 13. punktu. Pieejams: https://www.icomos.org/charters/nara-e.pdf). Arī pieaicinātā persona U. Bratuškins izsaka viedokli, ka pilsētvides identitātes neatņemama sastāvdaļa ir sabiedriskās dzīves norises. Kultūrvēsturiskās vides kvalitāte esot komplekss jēdziens, kas ietver gan vietas, gan tās aktuālā vizuāli estētiskā un tehniskā stāvokļa, gan lietošanas (izmantošanas) aspektus. To veidojot apbūves kvalitāte un daudzveidīgo sociālo procesu kopums, kas var īstenoties gan ēku iekštelpās, gan ārpus tām (sk. lietas materiālu 7. sēj. 133. un 134. lp.). Izvērtējot minētos argumentus, Satversmes tiesa secina, ka pilsētvides arhitektoniskā forma nav nošķirama no tās sociālās nozīmes un pielietojuma. Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 5. panta otrajā daļā uzskaitīto kultūrvēsturisko vērtību fiziskā jeb arhitektoniskā forma ir aizsargājama primāri, tomēr tā ir tikai viens no Vēsturiskā centra aizsardzības objektiem. Vēsturiskā centra īpašie saglabāšanas, aizsardzības un attīstīšanas noteikumi attiecināmi ne tikai uz pilsētas un tajā esošo kultūrvēsturisko vērtību vizuāli uztveramo daļu, bet arī uz to saturisko, nemateriālo aspektu, lai nodrošinātu visaptverošu Vēsturiskā centra saglabāšanu, aizsardzību un arī ilgtspējīgu attīstību. 19.3. Vēsturiskā centra aizsardzības likuma un Vēsturiskā centra plānojuma mērķis ir arī veicināt ilgtspējīgu, līdzsvarotu un kvalitatīvu Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas attīstību un labvēlīgu vidi. Ilgtspējība ir viens no konstitucionālajiem principiem, kas vērsts uz Satversmē ietverto mērķu un vērtību aizsardzību, kā arī to īstenošanu. Ilgtspējības princips tiek piemērots daudzās tiesību nozarēs, un tas citstarp ir arī teritorijas plānošanas pamatprincips (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 11. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ilgtspējīga attīstība ir sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas integrēta un līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 15. punktu). Teritorijas plānošanas mērķis ir veidot ilgtspējīgas, veselīgākas un labāk organizētas sabiedrības nosacījumus. Ilgtspējīgu attīstību citstarp raksturo arī pilsētu ekosistēmu saglabāšana. Pašvaldības uzdevums ir, izšķiroties par konkrētiem risinājumiem teritorijas plānojumā, nodrošināt indivīdiem labākus dzīves apstākļus pilsētvidē un uzlabot dzīves kvalitāti. Līdz ar to pašvaldībai ir tiesības un vienlaikus arī pienākums, ņemot vērā visas līdzsvarojamās intereses, ar savu rīcību sasniegt ilgtspējīgu, kā arī teritorijas plānošanas principiem un faktiskajai situācijai atbilstošāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 14. un 15. punktu un 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-04-03 14. punktu). Ilgtspējībai ir trīs savstarpēji saistīti aspekti: ekoloģiskā, ekonomiskā un sociālā ilgtspējība. Ilgtspējīgas attīstības centieni ir vērsti uz cilvēkiem un viņu tiesībām dzīvot veselīgu un produktīvu dzīvi saskaņā ar dabu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-48-03 6.1.1. punktu). Pilsētās dominē cilvēku veidotā vide, taču tas nenozīmē, ka uz to nebūtu attiecināmas ilgtspējības prasības. Arī pilsētvidē, īpaši pilsētu vēsturiskajos centros, ar teritorijas plānošanas palīdzību jānodrošina tas, ka tiek cienītas tajos esošās kultūrvēsturiskās vērtības un līdzsvarotas sabiedrības dažādās intereses un vajadzības, padarot šīs teritorijas pēc iespējas piemērotākas (draudzīgākas) sabiedrībai. 19.4. Atbilstoši Azartspēļu likuma 2. panta pirmajai daļai šā likuma mērķis ir nodrošināt sabiedrības interešu un spēlētāju tiesību aizsardzību. Azartspēles vēsturiski ir uzskatītas par izklaidi, un sabiedrības interese par tām pastāvēs vienmēr. Tāpēc ir jānodrošina līdzsvars starp azartspēļu kā izklaides pasākumu organizēšanu un sabiedrības interesēm, tostarp personu tiesību aizsardzību, novēršot iespējamo azartspēļu atkarības rašanos un tādējādi mazinot gan sabiedrības veselības apdraudējuma risku, gan sociālos riskus. Savukārt Eiropas Savienības līmenī azartspēļu nozare ir atzīta par īpaša rakstura saimniecisko darbību, kurā tiek ņemtas vērā katras dalībvalsts īpatnības un tradīcijas, - tās regulējums nav harmonizēts Eiropas Savienības līmenī un ir katras dalībvalsts kompetencē (sk. 2019. gada 10. janvārī valsts sekretāru sanāksmē izsludināto "Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādņu 2019.-2026. gadam" pielikuma 4.-6. lp. Pieejamas: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/ ?pid=40468195). Uz azartspēļu riskiem un iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz indivīdu un sabiedrību kopumā norāda arī lietā pieaicinātās personas. S. Lasmane izsaka viedokli, ka azartspēļu nozares piedāvātā izklaide un komercdarbība ir riskanta, sociālo un morālo vidi degradējoša, saistīta ar azartspēļu atkarības risku, kā arī rada materiāla un nemateriāla zaudējuma risku pašam spēlētājam, viņa ģimenei, valstij un sabiedrībai kopumā (sk. lietas materiālu 7. sēj. 144., 145. un 148. lp.). Savukārt A. Utināns norāda, ka azartspēļu atkarība ir psihisks stāvoklis, kura attīstību veicina azartspēļu vietas pieejamība, ka azartspēļu atkarības ārstēšana ir sarežģīta, bieži vien bezrezultatīva, turklāt tās izmaksas gulstas uz ģimenes vai sabiedrības pleciem (sk. lietas materiālu 7. sēj. 139. un 140. lp.). Satversmes tiesa secina: likumdevējs ir apzinājies, ka azartspēļu nozares piedāvātie pakalpojumi ietver paaugstinātu risku indivīdam un sabiedrībai kopumā, tāpēc normatīvajos aktos noteikti dažāda veida ierobežojumi, tostarp vecuma ierobežojumi pakalpojuma saņemšanai, azartspēļu un to organizēšanas vietu reklāmai, kā arī stingri tiek reglamentēta azartspēļu organizētāju un azartspēļu organizēšanas vietu licencēšanas kārtība. 19.5. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts vairāku šādu aizsargājamu tiesību un interešu dēļ: Vēsturiskā centra un tā kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana un aizsardzība, indivīda tiesības uz dzīvi labvēlīgā vidē, tostarp tiesības uz labvēlīgu kultūrvidi un tiesības uz kultūras mantojumu, sabiedrības tiesības uz ilgtspējīgu attīstību un sabiedrības interese tikt aizsargātai no azartspēļu nelabvēlīgās ietekmes, kā arī azartspēļu spēlētāju un viņu tuvinieku tiesības. Visas šīs aizsargājamās tiesības un intereses ir savstarpēji saistītas un daļēji pārklājas, tāpēc nav aplūkojamas atrauti cita no citas. Kopumā tās var tikt aptvertas ar diviem leģitīmiem mērķiem: pirmkārt, citu cilvēku tiesību aizsardzība un, otrkārt, sabiedrības labklājības aizsardzība. Turklāt aizsargājamās sabiedrības intereses nevar tikt skatītas sašaurināti, attiecinot tikai uz to sabiedrības daļu, kas dzīvo Vēsturiskā centra teritorijā, jo to apmeklē gan citi Rīgas un visas Latvijas iedzīvotāji, gan tūristi, kuru priekšstats par Rīgu un Latviju visupirms veidojas, iepazīstoties ar centrālo pilsētas daļu. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.