20. Article

Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam un tādējādi noskaidrot: 1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, tas ir, vai ar apstrīdēto normu var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, tas ir, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Ja, izvērtējot ierobežojuma samērīgumu, tiek atzīts, ka tas neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tiesību norma neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 15. punktu). 20.1. Tiesību normas izdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, tomēr izsaka arī tādu viedokli, ka spēļu zāļu ierīkošanas ierobežojums tikai Vēsturiskajā centrā neesot savienojams ar rūpēm par visu pārējo Rīgas un Latvijas iedzīvotāju tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē un tikt aizsargātiem no azartspēļu atkarības (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lp.). Izvērtējot to, vai apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, vērā jāņem tas, ka apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir divi leģitīmie mērķi un tie ietver vairākas savstarpēji saistītas intereses. Satversmes tiesa jau secināja, ka citstarp no Latvijas starptautiskajām saistībām izriet pienākums saglabāt un aizsargāt Vēsturisko centru un tā kultūrvēsturiskās vērtības materiālā un nemateriālā dimensijā (sk. šā sprieduma 19.2. punktu). Apstrīdētā norma, kas ierobežo iespēju ierīkot spēļu zāles JC teritorijās, ir piemērots līdzeklis šā mērķa sasniegšanai, jo ļauj Vēsturiskajā centrā izvairīties no spēļu zālēm raksturīgiem arhitektoniskiem un reklāmas risinājumiem, piemēram, necaurredzamiem logiem un spilgtām gaismas reklāmām. Tādējādi tiek paaugstināta sabiedrības drošības sajūta un Vēsturiskā centra pievilcīgums tā iedzīvotāju un apmeklētāju acīs un viņi var pilnvērtīgi lietot un baudīt pilsētvidi. Turklāt Satversmes tiesa jau secināja to, ka azartspēļu nozare tiek saistīta ar indivīdam un sabiedrībai nelabvēlīgām sekām, kā arī to, ka Vēsturiskais centrs ir visintensīvāk apmeklētā Rīgas teritorija (sk. šā sprieduma 19.2. un 19.4. punktu). Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums pasargā personas no pieejas spēļu zālēm un līdz ar to arī no potenciālas azartspēļu atkarības, jo spēļu zāļu pieejamība ir viens no atkarību veicinošiem faktoriem. Tātad minētais ierobežojums ļauj aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības labklājību. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība - sasniegšanai. 20.2. Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv nekādi citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē. Turklāt alternatīvu risinājumu iespējamā eksistence pati par sevi nepadara izvērtējamo normu par tiesiski nepamatotu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu un 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.1. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk. Tāpat tiesas kompetencē ir noskaidrot, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai personu grupas pamattiesības, ir apsvēris to, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu un 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.1. punktu). Tomēr, noskaidrojot saudzējošāka risinājuma iespējamību, tiesa nevar darboties likumdevēja un valsts pārvaldes vietā un pati meklēt optimālus risinājumus, jo tas ir tiesību normas pieņēmēja uzdevums (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu). 20.2.1. No lietas materiāliem, proti, SIA "ALFOR" lūguma Administratīvajai rajona tiesai iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai, izriet, ka, pēc tās ieskata, apstrīdētā norma satur absolūtu aizliegumu un leģitīmo mērķi var sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 105. lp.). Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējs var tiesību normās ietvert absolūtus aizliegumus, tomēr tādā gadījumā likumdevējam ir jāpārliecinās arī par to, ka, paredzot izņēmumus no šāda aizlieguma, leģitīmo mērķi nebūtu iespējams sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu). Satversmes tiesa secina, ka komersantiem, tostarp SIA "ALFOR", apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums nav absolūts. Komersanti var turpināt nodarboties ar azartspēļu organizēšanu Rīgā ārpus Vēsturiskā centra teritorijas un citur Latvijā. Satversmes tiesa ir informēta par Rīgas domes 2019. gada 27. martā konceptuāli pieņemto lēmumu slēgt visas spēļu zāles Rīgā, taču šis lēmums nav izvērtējams izskatāmās lietas ietvaros. Turklāt apstrīdētajā normā paredzēts izņēmums - spēļu zāles ir atļauts ierīkot Vēsturiskā centra teritorijā četru un piecu zvaigžņu viesnīcās. Tas nenostāda četru un piecu zvaigžņu viesnīcās darbojošās spēļu zāles privileģētā situācijā, bet norāda uz to, ka pašvaldība ir vērtējusi ierobežojumu un atzinusi, ka pieļaujams izņēmums no tā. Spēļu zāles, kas atrodas viesnīcās, ir orientētas galvenokārt uz to iemītnieku - tūristu - izklaidi un visbiežāk garāmgājējiem nav manāmas. Tādējādi spēļu zāles, kas atvērtas četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, un spēļu zāles, kas atvērtas ārpus šādām viesnīcām, neatrodas salīdzināmā situācijā. Turklāt arī azartspēļu organizētājiem, kas vēlas ierīkot spēļu zāles četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, ir jāsaņem pašvaldības atļauja atvērt spēļu zāli un organizēt attiecīgās azartspēles konkrētajās telpās. 20.2.2. Pieteikuma iesniedzēja un Asociācija kā alternatīvu līdzekli apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam min spēļu zāļu vizuālā noformējuma un reklāmas ierobežojumus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lp. un 7. sēj. 53. lp.). Jau šobrīd Azartspēļu likuma 41. panta piektajā daļā noteikts, ka azartspēļu reklāma ir aizliegta ārpus azartspēļu organizēšanas vietām un tajās ir atļauts norādīt vienīgi azartspēļu vietas nosaukumu un azartspēļu organizētāja reģistrētu preču zīmi. Azartspēles tiek organizētas iekštelpās, tām raksturīga norobežošanās no apkārtējās vides, visbiežāk - ar necaurredzamu logu palīdzību, un tas, kā norāda pieaicinātā persona U. Bratuškins, nav savienojams ar drošas un caurredzamas publiskās telpas veidošanas principiem (sk. lietas materiālu 7. sēj. 136. lp.). Savukārt tādā gadījumā, ja šie spēļu zālēm raksturīgie risinājumi tiktu liegti, tajās notiekošais kļūtu redzams garāmgājējiem, un tas arī būtu pretrunā ar apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem. Tādējādi spēļu zāļu vizuālā noformējuma un reklāmas ierobežojumi nebūtu tikpat iedarbīgi un neļautu apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti ar apstrīdēto normu. 20.2.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Azartspēļu likuma 42. panta sestajā daļā paredzētā iespēja pašvaldībai atcelt atļauju spēļu zāles atvēršanai tādā gadījumā, ja spēļu zāle konkrētajā vietā rada būtisku valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu, personas pamattiesības ierobežo mazāk (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8. lp.). Taču šādas pašvaldības tiesības nav uzskatāmas par alternatīvu, personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli. Tās ir jau šobrīd likumā pašvaldībai paredzētās tiesības, kuras pašvaldība konkrētajā gadījumā var izmantot līdztekus jeb papildus teritorijas plānojumā noteiktajam regulējumam. Pašvaldība savā lēmumā atcelt atļauju atvērt spēļu zāli Vēsturiskā centra teritorijā var, pamatojot būtisku iedzīvotāju interešu aizskārumu, citstarp atsaukties arī uz Vēsturiskā centra plānojumu, kura izstrādes gaitā jau ir saskaņojusi atsevišķu personu un sabiedrības intereses. Turklāt īpašuma tiesību aprobežojumu noteikšana teritorijas plānojumā ir komersantiem labvēlīgāks risinājums, jo nodrošina komercdarbības vides paredzamību un ļauj tiem labāk plānot savu komercdarbību attiecīgajā teritorijā. Satversmes tiesa secina, ka nepastāv tādi alternatīvi līdzekļi, kas ierobežotu personas pamattiesības mazāk nekā apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums un ļautu sasniegt šā ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams leģitīmo mērķu - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība - sasniegšanai. 20.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu). Teritorijas plānojuma mērķis ir nodrošināt gan ekonomisku attīstību, gan sociālo un kultūras interešu īstenošanu, kā arī vides aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 15. punktu). Izskatāmajā lietā salīdzināmas komersanta - azartspēļu organizatora - tiesības veikt komercdarbību un gūt no tās labumu, no vienas puses, un apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajos mērķos ietvertās tiesības un intereses, tostarp Vēsturiskā centra un tā kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana un aizsardzība, indivīda tiesības uz dzīvi labvēlīgā vidē, sabiedrības tiesības uz ilgtspējīgu attīstību un interese tikt aizsargātai no azartspēļu nelabvēlīgās ietekmes, kā arī azartspēļu spēlētāju un viņu tuvinieku tiesības, no otras puses. Teritorijas plānošanas procesa galvenais uzdevums ir kompleksi saskaņot atsevišķu privātpersonu intereses ar attiecīgās teritorijas ilgtspējīgas attīstības iespējām. Paredzot vai īstenojot citu sākotnējo teritorijas plānošanas uzdevumu, piemēram, sekmējot vienīgi pilsētas ekonomisko izaugsmi, neņemot vērā īpašās dabas un kultūras vērtības, tiek panākts prettiesisks rezultāts (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 5. punktu). Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā, Satversmes tiesa ir pievērsusi uzmanību arī tam, vai ierobežojums ir sociāli nepieciešams (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 14. punktu). Ņemot vērā azartspēļu iespējamās nelabvēlīgās sekas, kas skar indivīdu un visu sabiedrību, valstij šīs nozares regulēšanā ir dota lielāka rīcības brīvība nekā citu nozaru regulēšanā. Rīgas dome ir izvērtējusi un līdzsvarojusi salīdzināmās intereses, gan izstrādājot un apstiprinot Vēsturiskā centra plānojumu, gan arī iepriekš - izstrādājot saistošos noteikumus Nr. 97 "Par azartspēļu organizēšanas aizliegumu Rīgā". Šie noteikumi, kas stājās spēkā 2005. gada 2. aprīlī, to sākotnējā redakcijā noteica, ka aizliegts organizēt azartspēles noteiktās Rīgas teritorijās, tostarp Vēsturiskajā centrā. Savukārt ar šo noteikumu 2005. gada 13. septembra grozījumiem, kas stājās spēkā 2005. gada 22. septembrī, tika noteikts, ka azartspēļu organizēšana aizliegta visā Rīgas teritorijā, izņemot konkrētu viesnīcu teritorijas. Šā regulējuma izstrādāšanas laikā tika saņemti daudzi iedzīvotāju iesniegumi, kas atbalstīja ierobežojumu noteikšanu. Savu viedokli izteica arī azartspēļu organizētāji un Asociācija. Ieinteresētajiem azartspēļu organizētājiem bija iespēja savu viedokli izteikt arī Vēsturiskā centra plānojuma izstrādāšanas laikā. Tādējādi regulējums par azartspēļu organizēšanas ierobežojumiem Rīgas teritorijā bija spēkā jau no 2005. gada 2. aprīļa līdz 2005. gada 31. decembrim un šajā laikā Rīgā bija noteikti pat stingrāki azartspēļu organizēšanas ierobežojumi nekā tie, kas noteikti apstrīdētajā normā. Apstrīdētā norma attiecas uz konkrētām Vēsturiskā centra funkcionālajām zonām, tā nenosaka absolūtu aizliegumu, un tajā ir paredzēts izņēmums attiecībā uz četru un piecu zvaigžņu viesnīcām. Turklāt šī norma netika grozīta, arī izstrādājot un apstiprinot Vēsturiskā centra plānojuma grozījumus, kas stājās spēkā 2013. gada 23. septembrī. Satversmes tiesa jau secināja, ka izskatāmajā lietā liela nozīme ir citu cilvēku tiesībām un sabiedrības labklājības interesēm. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums skar atsevišķus komersantus, bet ar leģitīmo mērķi aizsargātās tiesības un intereses attiecas uz daudz plašāku personu loku un labumu no šā ierobežojuma gūst visa sabiedrība. Rīgas dome kā lēmējinstitūcija, pieņemot Vēsturiskā centra plānojumu, ir vērtējusi lietderības apsvērumus par to, kurām no iepriekš minētajām interesēm dodama priekšroka. Satversmes tiesa attiecīgo ierobežojumu varētu atzīt par nesamērīgu vienīgi tad, ja tas nebūtu atbilstošs leģitīmā mērķa sasniegšanai (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-04-03 18. punktu). Azartspēļu organizētājiem bija jārēķinās ar to, ka Azartspēļu likuma 42. panta sestā daļa jau kopš 2006. gada 4. jūlija paredz pašvaldībai tiesības izvērtēt azartspēļu organizēšanas vietas pieļaujamību konkrētā teritorijā un atcelt atļauju atvērt spēļu zāli, ja tā aizskar būtiskas valsts vai attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses. Turklāt šā panta septītā daļa paredz, ka atļauja atvērt spēļu zāli ir derīga vēl piecus gadus pēc attiecīgā pašvaldības lēmuma spēkā stāšanās. Atceļot labvēlīgu administratīvo aktu, vērā ņemams arī Administratīvā procesa likuma regulējums un tajā paredzētie personas tiesību aizsardzības mehānismi. Tātad spēkā esošais tiesiskais regulējums ļauj komersantiem samazināt nelabvēlīgās īpašuma tiesību ierobežojuma sekas un respektē to tiesisko paļāvību. Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma ir lielāks par nelabvēlīgajām sekām, ko šā ierobežojuma dēļ cieš atsevišķa persona. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir atbilstošs leģitīmo mērķu - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība - sasniegšanai. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs.